Mācību gada noslēgums Sēlijā
Sanita Placēna un Adrians Kaugers,
Pļaviņu novada ģimnāzijas 5.a un 5.b klases skolēni
Šī gada 30. maijā mēs, 5. a un 5.b skolēni, devāmies ekskursijā uz Neretu un Mazzalvi. Pirmā pieturas vieta bija Neretas luterāņu dievnams, kur mūs laipni sagaidīja draudzes priekšnieks Juris Narogs. Baznīcā mēs iepzinām tās vēsturi, uzzinājām, ka tās pamati likti 1584.gadā. Baznīcas cēlājs bija grāfs Vilhelms fon Efferns. Baznīca celta manierisma stilā ar ievirzi uz vēlīno gotiku. Baznīca ārēji vienkārša, savu popularitāti mākslas vēstures pazinēju vidū dievnams izpelnījies, galvenokārt, ar kapakmeņiem, kas ir vienīgie šāda veida kapakmeņi Latvijā. Dievnamu rotā skaists 17.gs. kroņlukturis, ko dāvinājis pēc izglābšanās kaujā kāds zviedru pulkvedis Pletenbergs kā pateicību Dievam par sargāšanu. Dievnamā īpaša vieta ir altārgleznai „Kristus pie krusta”, ko darinājis P. Handlers. Baznīcā uzstādītas 1893. gadā Vācijā būvētas ērģeles, kuras spēlēju arī es ,Sanita. Tas bija brīnišķīgs pārdzīvojums, jo to klausījās visi tie, kas bija ar mani kopā. Priecājos, ka man šāda iespēja tika dota.
Tad mūs sagaidīja J. Jaunsudrabiņa Neretas vidusskolas 7. klases skolniece gide Erīda, kura mūs veda eksursijā pa Neretu līdz J. Jaunsudrabiņa skulptūrai „Ganiņš”, iepazīstināja ar viņa stādītajiem kokiem un Dzirnavu jeb Sudmalu saliņu, kur notiek visi lielākie kultūras pasākumi Neretā.
Pēc tam mēs devāmies uz Kišku kapsētu, kur pateicām paldies J. Jaunsudrabiņam par ieguldījumu latvietības modināšanā katrā no mums, un mēs nodevām viņam ziedu sveicienus no Pļaviņām.Bijām gandarīti, ka tagad zināsim, kur ir apglabāts J. Jaunsudrabiņš.
Nākamā vieta bija J. Jaunsudrabiņa muzejs ’’Riekstiņi’’, kur mūs sagaidīja muzeja vadītāja, erudīta personība Ilze Līduma. Viņa mūs iepazīstināja ar ekspozīcijām, tematiskajām izstādēm, kas muzejā tiek rīkotas, pastāstīja par J.Jaunsudrabiņa mūža devumu, akcentējot viņa neparasto ceļu glezniecībā, kā viņš savās gleznotāja gaitās pārstaigājis gandrīz visu Latviju, īpaši rādot Sēlijas krāšņumu.
Īpaši pieminami viņa zīmējumi „Baltajai grāmatai”. Otra viņa mīlestība bija rakstniecība. „J. Jaunsudrabiņš vienmēr tika teicis, ka abas mākslas viņam vienādi mīļas – glezniecība un literatūra. Apliecinājums tam – „Baltā grāmata” mūsdienās iekļauta Latvijas Kultūras kanonā 2 nominācijās – kā literārs un vizuāls mākslas darbs.” Brīvo laiku viņš mēdza arī pavadīt zvejojot, par to mēs varam arī paši pārliecināties Pļaviņās „Valītēs”, kur atrodas piemiņas akmens, uz kura ir viņa darba nosaukums „Ar makšķeri”. Pēc tam mums bija jādodas apskatīt kultūrvides objektus un meža takas, lai izspēlētu spēli “Jūti, redzi, dzirdi”. Sadalījušies 3 grupās, mēs devāmies pa mežu ar norādēm, kuras sākumā mums izstāstīja. Pēc tam mums teatrāli vajadzēja parādīt, ko mēs jutām, dzirdējām, redzējām.
Bijām gandarīti par paveikto, katrs dāvanā saņēmām piezīmju blociņu no muzeja vadītājas I. Līdumas un 2 grāmatas kā dāvinājumu „Abas mākslas man vienādi mīļas”. Viena dāvana Mākslas skolai, bet otra mūsu skolai. Paldies par to!
Tālāk mūsu ceļš veda uz Ērberģes muižu (Herbergen), saukta arī par Taubes muižu. Ērberģes muižā iekārtota Mazzalves pamatskola. Mēs ciemojāmies Mazzalves pamatskolā, kur mūs sagaidīja dažādi muižas tēli: dāmas greznos, senlaicīgos tērpos, stāstnieks, kurš it kā ienācis mūsdienās tieši no 19. gadsimta, kā arī velniņš un ragana. Kopā ar šiem tēliem mums bija lieliska iespēja izstaigāt pastaigu takas plašajā parkā, piedalīties velniņa organizētajās aktivitātēs, tikties ar slaveno Zilo dāmu – bijušo muižas īpašnieka barona fon Hāna māsu, kuras dvēsele nevarot rast mieru, jo viņa noindējusies nelaimīgas mīlestības dēļ. Ja gadās nakšņot zem skolas jumta, tad vēl tagad, 21. gadsimtā, varot gadīties sastapt šo skaisto, bet spokaino parādību plīvojošā zilā kleitā klīstam pa skolas gaiteņiem, Leģendu pasauli simbolizē arī galvaskauss. Tas tiek saistīts ar to, ka 18. gadsimtā muižā esot notikusi slepkavība, un pēc tās naktīs gadu no gada, cilvēka galva lidinājusies pa telpām. Pedagogiem, kuriem 20. gadsimta trīsdesmitajos gados skolas kompleksā tika iekārtoti dzīvokļi, galva, atšķirībā no valdzinošās Zilās dāmas, likusies visai draudīga, un, lai tā vairs nebiedētu skolas personālu, galvas visiemīļotākajā spokošanās vietā iegriezts krustiņš. Tagad viesiem pašiem jāuzmeklē, kura gan ir tā mācību klase, pie kuras durvīm krustiņš vēl tagad redzams.
Tiem ciemiņiem, kurus nobiedējušas spokainās leģendas, enerģijas un sirdsmiera atjaunošanai palīdz Stiprā spēka ozols, kas aug iepretim skolas durvīm. Ozols esot aptuveni 300 gadus vecs, tātad, iespējams, senāks pat par apkārtējām ēkām, un ne mazums savā koka mūžā redzējis un piedzīvojis. Tā apkārtmērs pārsniedz 5 metrus, un vietējie to dēvē par trešo kuplāko ozolu Latvijā.
Noslēgumā mūs sagaidīja Mazzalves pamatskolas 5.klases skolēni un viņu audzinātāja Daiga, lai kopīgi iepazīstos un izspēlētu spēles. Mēs bijām izvilkuši savu laimīgo skaitli, lai dotos ekskursijā. Bija daudz un dažādas spēles. Tad mēs cepām garšīgas desiņas. Kad paēdām desiņas, jautri visi spēlējām mūsu saliedēšanās spēli – volejbolu. Šī ekskursija mums sniedza daudz interesantu emociju. Daudz ko uzzinājām par J. Jaunsudrabiņu, Neretu, Mazzalves pamatskolu.
Paldies mūsu skolotājām Armandai un Ritai, mīļajiem vecākiem, skolas ēdnīcas kolektīvam, skolas administrācijai, pašvaldībai un šoferim par iespēju būt kopā un burvīgi pavadīt laiku.
Krāsainu un piepildītu vasaru mums visiem!
