Ilze Seipule, UNESCO ASP koordinatore Pļaviņu novada ģimnāzijā
10.decembrī – Starptautiskajā cilvēktiesību dienā – Jaunsilavas pamatskolā notika UNESCO ASP dalībskolu šī gada noslēguma seminārs. Seminārs bija veltīts aktuālām tēmām – miera kultūrai un cilvēktiesībām. No mūsu skolas šajā seminārā piedalījās direktore Rita Pole un direktores vietniece, projekta koordinatore Ilze Seipule.
Skaistu un izjustu sveicienu visiem dalībniekiem bija sagatavojuši Jaunsilavas pamatskolas pārstāvji direktores Janīnas Usāres vadībā.
Ievaddaļā UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas ģenerālsekretāra p.i. Baiba Moļņika iepazīstināja klātesošos ar ANO ilgtspējīgas attīstības mērķiem, kuros ir izklāstītas kopīgās rīcības, kas pasaules mērogā tiks veiktas, lai panāktu nabadzības izskaušanu un ilgtspējīgu attīstību līdz 2030.gadam. 17 globālie ilgtspējīgas attīstības mērķi ir kā galvenie atskaites punkti, uz kuriem pasaulei būtu jāvirzās, lai tā kļūtu labāka. Īpaši tika akcentēts 16.mērķis, kas aicina veicināt mieru un taisnīgumu pasaulē. Baibas Moļņikas vēlējums apzināties katra cilvēka atbildību un atstāto mantojumu pasaulē sasaucās ar filozofa Augusta Milta sacīto: “’Kādas pēdas mēs atstājam dzīves zaļajā laukā? Vai tur, kur esam minuši kāju, kaut kas ziedēs? Tas ir arī mūsu cieņas, goda un slavas jautājums.”
Baiba Moļņika runāja arī par globālo pilsoniskumu, norādīja, ka globālais pilsoniskums savā dziļākajā būtībā ir nevis mācīšanās par to, bet gan tā piedzīvošana, darbojoties pašam un izzinot to. Piedzīvojot un izdzīvojot to, globālais ātri un spēcīgi var kļūt par lokālo. Globālo pilsoniskumu raksturojošie lielumi ir:
- attieksmes: identitātes, piederības izjūta, dažādības uztvere, kultūru daudzveidība;
- zināšanas par pasauli, tās kopsakarībām un vienojošām vērtībām;
- kognitīvās prasmes: kritiskā un sistēmiskā domāšana, domāšanas mērogs;
- nekognitīvās prasmes: empātija, konfliktu risināšana, komunikācija;
- uzvedība: sadarbība un atbildība globālu risinājumu meklēšanā.
Turpinājumā semināra moderatore, UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas Izglītības sektora vadītāja, Ilze Dalbiņa deva vārdu Latvijas Universitātes profesorei filozofei Maijai Kūlei, kura savā uzstāšanās laikā runāja par cilvēktiesībām, miera kultūru un vērtībām. Cilvēktiesību pamatā ir individuālisma nostādnes, jo runa ir par atsevišķu indivīdu, nevis kolektīvu tiesībām. Viņa atgādināja cilvēktiesību filozofijas vispārīgās pamatnostādnes, kas ietvertas ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā: “Visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi cieņā un tiesībās, viņiem ir dots saprāts un sirdsapziņa un viņiem citam pret citu jāizturas brālības garā.” Cik pašsaprotami vārdi, tomēr cik grūti mūsdienu pasaulē dažkārt klājas ar to iedzīvināšanu! Tika aplūkotas universālās, nacionālās un ikdienišķās vērtības, uzsverot brīvību, mieru, vienlīdzību, valstiskumu, toleranci, līdzjūtību, atbildību, godu un cieņu. Noslēgumā Maija Kūle citēja populāro franču filozofu Emanuelu Levinu, kurš teicis, ka citādības, atšķirīgā (bet nevis brutālā, uzbrūkošā) atzīšana ir miera priekšnoteikums.
Par to, ko šodien nozīmē būt glokālam (globālā un lokālā mijiedarbība), uzstājās Rēzeknes Augstskolas profesore Sanita Lazdiņa. Viņa uzsvēra, ka svarīgi ir zināt un izprast, kas ir tepat, tuvumā un tad “atlocīt nākamo sīpola kārtu”. Bet, ja ignorējam globālo, tad lokālais kļūst provinciāls. Kopīgais un unikālais ir saskatāms salīdzinājumā. Sanita Lazdiņa minēja vairākus piemērus no Latgales, kur globālais un lokālais bieži vien sastopams vienkopus – gan pilsētvidē, gan valodā, gan sadzīvē. Šie piemēri uzskatāmi parādīja, ka nacionālā apziņa, reģionālā identitāte un eiropeiskums nav pretstatā, ka piederība var būt daudzslāņaina.
Semināra noslēgumā devāmies nelielā ekskursijā pa viesmīlīgo Jaunsilavas pamatskolu, kuras laikā īpaši patīkami visus pārsteidza mājturības skolotāja un viņa skolēnu modernajā kokgriezumu darbnīcā veidotie darbi. Apskatījām arī Latgales mākslas un amatniecības centru un Līvānu stikla muzeju, kā arī ieklausījāmies skolotājas Lilitas Rudzātes stāstījumā par sava tēvoča filozofa Augusta Milta atziņām miera kultūras kontekstā. Līvānu Svētā Erceņģeļa Miķeļa Romas katoļu baznīcas apmeklējums saturīgās un piepildītās dienas izskaņā lika aizdomāties par Ziemassvētku vēsti un būtību.
UNESCO ASP seminārs “Miers sākas ar mani” atkal no jauna lika saprast, cik ļoti mūsu katra rīcība atskan, atsaucas pasaulē ik mirkli, ka ikviens cilvēkbērns ietekmē pasauli, ka ikvienam no mums ir aktīvi jāiesaistās miera veidošanā personiskajā, ģimenes, kopienas un visas sabiedrības līmenī. Pagājušā gadsimta sākumā britu dzejnieka Frensisa Tompsona rakstītās rindas, manuprāt, trāpīgi raksturo seminārā skartos svarīgos miera un cilvēktiesību jautājumus:
“Visas lietas, gan tālas, gan tuvas,
Ar neredzamu un nemirstīgu spēku saistītas ir,
Tādēļ nevar pakustināt ziedu,
Neiztraucējot zvaigzni.”
Kopš 1997.gada 20.janvāris ir noteikts par barikāžu aizstāvju atceres dienu. Ko šī diena nozīmē mūsu skolēniem, jaunajai Latvijas paaudzei? Domājot par šo jautājumu, nāk prātā jēdzieni vēsturiskā atmiņa un atcerēšanās. Šajā brīdī gribētu pieminēt kāda vēsturnieka vārdus par to, ka vēsturiskā atmiņa ir īpaša kolektīvās atmiņas formu, tā ļauj apzināt un sistematizēt informāciju par pagātni, tā palīdz veidot sabiedrību, tas ir svarīgi globalizācijas un multikulturālisma apstākļos. „Mēs” spēka apziņa ir ļoti svarīga. Priecē doma, ka spējam tomēr vienoties kopīgai lietai. Jautājums – kā nosargāt šo sajūtu un spēju? Balstoties uz vēstures faktiem, 1991. gada 13. janvārī, protestējot pret padomju karaspēka agresiju Viļņā, Rīgā Daugavmalā notika lielākā demonstrācija Latvijas vēsturē. Tajā piedalījās aptuveni 700 000 cilvēku, ikviens, kuram bija iespēja, steidzās uz Rīgu, lai protestētu pret draudošo Padomju Savienības agresiju Baltijā. Pēc manifestācijas daudzi cilvēki palika Rīgā – Vecrīgā ap parlamenta ēku, valdības namu, radio un televīzijas ēkām cēla barikādes. Pēc valdības aicinājuma zemnieki uz Rīgu devās ar smago lauksaimniecības tehniku. Latvijas Tautas fronte izveidoja aizsardzības štābu, daļa deputātu dienu un nakti uzturējās parlamenta ēkā, lai nepieļautu Augstākās Padomes darba pārtraukšanu. Latvijas Tautas frontes organizētās barikādes, kurās piedalījās Latvijas neatkarības aizstāvji no visiem novadiem, bija unikāls nevardarbīgas pretošanās paraugs. Tas bija satraukumu pilns laiks, kad kopā pulcējās visi, kuri savā sirdī loloja ideju par brīvu Latviju. Tieši 20.janvārī risinājās asiņainākie barikāžu notikumi – OMON mēģināja ieņemt Iekšlietu ministrijas ēku. Bojā gāja pieci cilvēki, kuru vidū bija skolnieks Edijs Riekstiņš, divi iekšlietu darbinieki – Vladimirs Gomonovičs, Sergejs Konoņenko – un Rīgas kinostudijas operatori Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne.
