“Cik maza sēkla – bet cik liels ir koks!
Cik īss ir mūžs – cik daudz var tajā gūt,
ja mazai sēklai ieliek sirdi līdz!”
(D. Avotiņa.)
Sirsnība, pacietība, smaids, iecietība, laipnība, mīļums, prasme audzināt ar skatienu, klusinātu balss toni. Šādi vārdi nāk prātā, atceroties Skolotāju Dainu Kūlaini (Smilgdrīvu). Vislabāk par Skolotājas īpašībām un darba metodēm var pastāstīt bijušās skolnieces, jo viņa Pļaviņu vidusskolā mācīja mācību priekšmetu – darbmācību (mūsdienās mājturība). Kā noadīt cimdu pāri, kā veidot piegrieztni priekšautam, kā uzšūt svārkus, blūzi vai pat kleitu izlaidumam. Tas viss bija jāpaveic darbmācībā meitenēm. Ar savu prasmi parādīt, paskaidrot, nomierināt, ja kāds rokdarbs neizdodas, un motivēt to sākt no jauna līdz izdodas, Skolotāja panāca, ka no skolnieču darinājumiem varēja veidot izstādes, ko skolas pasākumos apbrīnoja vecāki un skolas viesi. Neiztrūkstoša bija arī darbmācības programmā iekļautā ēdiena gatavošana, tā reizēm izvērtās par jautrākajām stundām, un pēc ēdiena sagatavošanas tika klāts galds, lai aicinātu blakuskabinetā esošos klasesbiedrus, kas pie cita pedagoga apguva koka un metāla apstrādi. Skolotāja ļoti labi saprata, ka ne visām skolniecēm padodas šūšana, adīšana vai tamborēšana, bet, nojaušot, ka veiktajam darbam roku pielikusi mamma vai vecmāmiņa, atzīmi nepazemināja, bet centās skolniecē atklāt kādu citu talantu, vairāk attīstīt kādu citu dzīvei nepieciešamu prasmi.
Lasīt vairāk
