Pēc ilgāka pārtraukuma šogad tika atjaunota tradīcija atzīmēt Dzejas dienas pie Ausekļa ozola Vietalvas pagastā. Pasākuma vadītāja Gunta Žilde iepazīstināja Pļaviņu novada ģimnāzijas Odzienas filiāles skolotājus, skolēnus un pagasta iedzīvotājus ar 19.gs. beigu posma notikumiem Vietalvas pagastā, kuri līdzās Piebalgas un Lielvārdes pagastiem Vietalvu bija izveidojuši par kultūrvēsturisku centru Vidzemē. 1680. gadā te nodibināja vienu no pirmajām draudzes skolām, 1871. gadā – labdarības biedrību, 1885. gadā uzcēla pirmo tautas namu Latvijas laukos. Vietalvas luterāņu baznīcā, kas celta 1817. gadā, mācītāja A. Niedras vadībā aizsāka mirušo piemiņas dienas tradīcijas Baltijā. Tagad kapusvētki ir neatņemams pasākums Latvijā visas vasaras garumā.

Daudziem bija jautājums, kāpēc ozols ir nosaukts Ausekļa vārdā. Dzejnieks Auseklis(īstajā vārdā Miķelis Krogzemis) vairākas reizes (1873.-1875.) ciemojās Vietalvā pie skolotāja Jura Kalniņa (pseidonīms Prātkopis) draudzes skolā, pie muižas pārvaldnieka Jura Bora, kā arī Odzienas „Draudavās” pie brāļiem Siliņiem. Dzīvojot draudzes skolā viņš bieži uzturējās pie ozola, kas atradās netālu no bijušās draudzes skolas. 20.gadsimta 70-tajos gados dzejnieka Imanta Ziedoņa dižkoku atbrīvotāju grupa šo ozolu nosauca par Ausekļa ozolu. 1981.gadā pie ozola atklāja piemiņas akmeni.

Skolēni lasīja savus konkursam “Apvij Latvijai tīru ,zaļu jostu” dzejoļus, kuros skanēja pārdomas par Latvijas vides saudzēšanu un veidiem, kā padarīt mūsu valsti tīrāku, sakoptāku, skaistāku un zaļāku.

Skolotāja Laura Avotiņa pastāstīja par to,kā aizsākušās Dzejas dienas.Par oficiālo Dzejas dienu tapšanas laiku uzskata 1965. gadu, kad tika svinēta Raiņa simtā dzimšanas diena. Šis gads Latvijā bija izsludināts par Raiņa gadu ar kulmināciju 11. un 12. septembrī, ko dēvēja par Raiņa dienām.

Arī filiāles skolotāji,atceroties Dzejas dienas padomju gados, kuros dzejas nozīme bija īpaši liela, runāja sev tuvāko autoru dzeju.

Īpašu interesi izraisīja viesos atbraukušās Pļaviņu rakstnieces un dzejnieces Aldonas Cinītes teiktais.Viņa lasīja savus dzejoļus, kuros bija gan smeldze, gan smaids par cilvēkiem,viņu attieksmi pret dzīvo radību. Rakstniece ar patiesu aizkustinājumu runāja par mūsu četrkājainajiem draugiem suņiem un aicināja nepaiet garām ar vienaldzību ,bet vienmēr būt atsaucīgiem un iejūtīgiem tad, kad redzam, ka viņiem tiek darīts pāri. A. Cinīte iepazīstināja ar savām izdotajām grāamtām. Tādu pavisam ir četras. Pēdējā “Lūdzu, palīdzi man!” ir aizkustinošs stāsts savu draugu – suni Ringo, kurš saprot vārdus un reizēm rīkojas arī kā cilvēks. Autore uzskata, ka suņi ir viens no pasaules brīnumiem. Par viņiem ir jārūpējas, tad suņi vienmēr būs uzticami cilvēka draugi. Viņa priecājās par skaisto vietu un noorganizēto pasākumu un teica paldies par rudens ziediem.

Pasākuma noslēgumā visi cienājās ar tēju un ābolkūku un vēroja, kā caur ozola zariem ar tikko dzeltēt sākušajām lapām rotaļājas saule un pakšķēdamas krīt zīles.