“Mēs sadosimies rokās un iesim pasaulē,
Mums visiem kopā jāiet un laime jāmeklē..”

( G. Račs)

Lielās  dzīves laimes meklējumos 10. jūnijā, 2022./2023. mācību gadu noslēdzot, devās sešpadsmit šī gada divpadsmitie.  Trīs vidusskolas gadi paskrēja ātri un tā īsti vidusskolēna dzīves garšu sanāca izbaudīt tikai pēdējā gada laikā.

Lai arī satikāmies desmitajā klasē klātienē, tomēr  pasauli pārņēmusī pandēmija ieviesa savas izmaiņas, un drīz vien mācības sākās attālinātā režīmā.  Kopā mācījāmies veikt COVID pārbaudes testus, pārdzīvojām par skolēniem, kas slimoja mājās, ar satraukumu devās mājās tie, kas kontaktējušies ar saslimušajiem, arī sejas masku “modes” maiņu piedzīvojām.   Bet pie visa pierod, arī pie šādas situācijas, iestājās zināma rutīna un pieradums, tomēr atgriešanās parastajā darba režīmā nebija  viegla. Kad skolas solis 11. klasē bija  iegājis ritmā, prātus satrauca ziņas par kara situāciju Ukrainā, bieži pārrunājām par to, cik mēs jūtamies droši, kā situācija ietekmē  mūsu dzīvi. Un pāri visam ikdienas mācību procesā   – jaunā kompetencēs balstītā mācību satura ieviešanas plusi un mīnusi, neziņa un izziņa, nedrošība un pārliecība, akmeņainais ceļš līdz eksāmeniem.  Tomēr pēdējais vidusskolas gads bija piesātināts gan ar  skolas pasākumiem, gan kopīgiem priekiem un  pārdzīvojumiem ikdienas darbā. Paspējām gan ekskursijā aizbraukt, gan teātra izrādes noskatīties, gan izstaigāt pārgājienā Pļaviņu apkaimi.

Izlaiduma dienā tik daudzi jaunieši izteica domu, ka negribas vēl šķirties, ka grūti iedomāties dzīvi bez ikdienas skolas dzīves.  Bet laiks iet, un izlaidums, lai kādā formātā tas būtu, ir pasākums, kad katrs tā dalībnieks jūtas saviļņots. Saviļņota ir skolas vadība, kas dāvina lietussargu, simboliski vēlot, lai tas sargā no dzīves vējiem, lietus šaltīm un pārlieku karstajiem saules stariem; saviļņoti ir jaunākie skolas biedri,  vienpadsmitie, kam jāpārņem savā aizgādībā skolas simbols – karogs; saviļņoti ir skolotāji, kad  tie vēro svinīgos mirkļus;  saviļņoti ir vecāki, jo apzinās, ka viņu lolojums jau ir jāpalaiž lielās dzīves lidojumā.

PALDIES visiem, kas organizēja, izdzīvoja un atbalstīja 12. klasi šajā mūsu skolas skaistajā tradīcijā!

Izlaidumā tiek teikti  arī pateicības vārdi. Tos saviem skolotājiem un vecākiem veltīja paši gaviļnieki, bet pārsteigumu piedzīvoja divas skolnieces.  Samanta Ērgle  saņēma pateicību par augstiem mācību sasniegumiem, aktīvu dzīves pozīciju,  iesaistīšanos sabiedriskā darbībā un par ieinteresētu attieksmi lauku dzīves norisēs, dabas izzināšanā. Par šo pateicību  parūpējās Pļaviņu vidusskolas absolventi  atbalsta iniciatīvā  skolas 105. jubilejas gadā “Absolvents- absolventam” ( mūsu skolas absolventi – Mg. iur. zvērināts advokāts Artūrs Parfjonovs, 2015. gada absolvents  Inguss Baltābols ( SIA INBALT), 2016. gada absolvents Mareks Bogdanovičs (ZS “Priednieki”), 2017. gada absolvents Rolands Kārlis Ziemelis (SIA “NORTH BUILD”). Savukārt Edīte Visocka par  augstiem mācību sasniegumiem, aktīvu sabiedrisko darbu, pilsonisko aktivitāti, iesaistīšanos mākslinieciskajā pašdarbībā un sporta aktivitātēs, kā arī par ieguldījumu izglītības iestādes attīstībā saņēma Finanšu ministrijas, Izglītības un zinātnes ministrijas un VAS Latvijas Loto atbalstīto Simtgades stipendiju.

Izlaiduma muzikālajos veltījumos  skanēja dziesmas Artūra Biķernieka un Karīnas Laugales  izpildījumā, bet ceļa vārdus jauniešiem Pļaviņu apvienības pārvaldes vārdā teica Klintaines pagasta pārvaldes vadītāja Eva Zeipe Mača. Par piemiņu skolai – 12. klases skolēni uzdāvināja jasmīnu – papildinājumu skolas dārzam, bet vecāki pasākuma izskaņā atsūtīja īstu Laimes lāci ar Laimes receptēm.

Veicot klases audzinātājas pienākumus, skolēni paliek atmiņā ar kādu sava rakstura iezīmi, kādu kopīgi pārdzīvotu brīdi vai kādu nejauši ieraudzītu mirkli.  Ja man būt jāuzzīmē zīmējums, kurā jāattēlo visi manējie divpadsmitie, tad tā būtu liela pļava pie upes, kur  zinātkārais  Gvido būtu iegrimis zelta zivtiņas makšķerēšanā un prātotu par lielākām zivīm;  paškritiskais  Eiriks  izteiktu minējumus, ka  klajumā var atrast kādus kara laika pierādījumus;  labestīgā Anastasija  pacietīgi uzklausītu runātājus un dakterētu ievainotu zaķabērnu;  dzīvespriecīgā  Samanta zinoši secinātu par tuvējā mežā dzirdamajām putnu balsīm un zemē redzamajām dzīvnieku pēdām;  centīgā Edīte sēdētu uz saulē sasiluša akmens un zīmētu pļavas ziedus, bet prātā jau virknētu kārtējās dzejas rindas;  izveicīgais Artūrs ieinteresētu klātesošos  un lepotos  ar  sava četrkājainā drauga prasmēm; mērķtiecīgais   Daniels jau būtu apskrējis ap pļavu, izpētījis tuvāko apkārtni un stāstītu par tālāko aktivitāšu iespējām;  dzīvespriecīgais Mikuss  filmētu notiekošo, lai pēc tām izveidotu mazu video sižetu;  mierīgais Kristers  rūcinātu  kvadriciklu un aicinātu izbraucienam;  sirsnīgā Kristīne klusiņām tamborētu mazas zeķītes;  saimnieciskais Jānis prasmīgi, izmantojot zemessarga zināšanas, kurinātu ugunskuru; pašaizliedzīgā Santa ar saimniecisku skatu klātu pļavas apstākļiem pielāgotu mielasta galdu, apņēmīgais Matīss, protams, būtu paņēmis bumbu un demonstrētu jaunākos trikus, aicinot citus to atkārtot; nopietnā Amanda vērotu klasesbiedru darbošanos ar viņai piemītošo vērtējošo skatienu; apdomīgais Leons  stāstītu par saviem  panākumiem datorspēļu pasaules iepazīšanā, atsaucīgais Adrians, nosēdies upes krastā, skatītos tālumā un domātu savas lielās un svarīgās domas.

Paldies visiem par kopīgi gūto pieredzi un ļaušanos pārmaiņām!   Paldies par  ik dienu, kas bija krāsainiem mirkļiem un dažādām emocijām piepildīta! Paldies par Laimes lāča meklējumiem Žetona vakarā un sajūtu, ka varam cits citam uzticēties, varam  būt  cits citam atbalsts. Paldies par mīļuma jūru izlaiduma dienā!  

Lai Laimes lācis ir katrā pašā un lai sapņi piepildās!

 12. klases audzinātāja
Silga