Par cerību zilziedu zvaniem,
Par smaidiem kā pīpeņu zelts,
Par vārdiem ar saullēkta stariem
Un tīriem kā ūdens, kas avota dziļumā smelts.
Paldies!
Un vēlreiz, vēlreiz – paldies –
Par vārdiem un darbiem, kas dzīvi ar krāsām pilda,
lai pasauli skaistu redz sirds.

/L. Ilkere/

Sveicināta, mūsu skola! Ir izskanējis pēdējais zvans, kas simboliski noslēdz mācību gadu un reizē ievada eksāmenu laiku. Te mēs stāvam, drusciņ nobijušies, patīkami satraukti, bet saviļņoti. Tavs zināšanu kāpņu stāvums kā saules stars mums ir rādījis ceļu visus šos skaistos gadus. Ir daudz strādāts, daudz smiets un katra jauna tikšanās ar skolas dienu nesa ko jaunu.

Jā, arī ne mazums slinkots. Daba mūs visus apveltījusi ar kolosālām fiziskām un garīgām spējām. Vai mēs tās izmantojām? Diez vai, jo varējām taču daudz vairāk. Protams, kur nu bez mūsu mīļo skolotāju un klases audzinātājas palīdzības un atbalsta.

Cienījamie skolotāji, kad mūsu domās bija tumsa, Jūs bijāt slēdzis, kas iededza gaismu, kad acīs bija migla, Jūs bijāt tālskatis, kas ļāva saskatīt neredzamo. Kad vētra radīja šķēršļus mērķiem, Jūs bijāt tie, kuri teica: nebīstieties, Jūs tos pārvarēsiet!

Deviņus gadus mācoties, esam sapratuši, cik Jūs, mīļie skolotāji, esat nozīmīgi cilvēki mūsu dzīvē, un to, cik Jūsu darbs ir nesavtīgs, atbildīgs un vajadzīgs.
Lai arī kā bijis, bet ar visu mēģinājām tikt galā. Kā nu kuram sanāca. Vajadzēja tikai koncentrēties mērķim – tad varējām kalnus gāzt un mēnesi no debesīm nonest. Esam apņēmības pilni doties pretī nākotnes sapņiem, nospraustajiem mērķiem un nekad neapstāties pie sasniegtā.

Domājam, ka paliksim skolas vēsturē kā draudzīgākais, saliedētākais un atraktīvākais kolektīvs. Patiesībā mēs tikai no ārpuses esam spuraini un adataini. Kastaņi – durstīgi un zaļi, bet, ja izdodas mūs nolobīt, var ieraudzīt mūsu mīksto kodolu un balto serdi…

9. b klase