Pirms divdesmit diviem gadiem, vēstures skolotāja Edīte Kupča un toreizējā politkluba dalībnieki, tiekoties ar Virsnieku apvienības pārstāvjiem, uzzināja par Melnās kafijas vakara tradīciju, kad tiek pieminēti četrpadsmit kadeti, kuri 1919. gadā, Neatkarības kara laikā, atdeva savas dzīvības par Latviju. Tradīcija mūsu skolā ir dzīva joprojām.

28. novembra pēcpusdienā skolas gaiteņos smaržoja pēc rupjmaizes un miežu kafijas, jo uz Melnās kafijas vakaru pulcējās Politkluba dalībnieki, Jaunsardzes pārstāvji, skolotāji, skolas vadība un viesi. Pasākuma laikā dalībnieki noskatījās video fragmentus par šīs tradīcijas norisi Latvijas Aizsardzības akadēmijā un, kā jau Melnās kafijas vakara tradīcijā iedibināts, viesi dalījās ar savu militāro pieredzi. Par Zemessardzes atjaunošanas laiku stāstīja kādreizējā latviešu valodas un literatūras skolotāja Gunta Žilde, kas Zemessardzē dien paralēli savam tiešajam darbam, atzīst, ka nav viegli piedalīties mācībās, taču tas ir katra Latvijas iedzīvotāja pienākums – būt gatavam aizstāvēt savu zemi jebkuros apstākļos. 2020. gada absolvente Enia Kaņepēja, kas 2020. gadā absolvēja mūsu skolu, šajos piecos gados ir iestājusies Zemessardzes 51. kājnieku bataljonā, ir vecākā zemessardze, un (lai cik tas skanētu vīrišķīgi) ir karavīrs – glābējs. Arī viņai karavīra profesija nav pamatdarbs, ikdienā Enia ir Aizsardzības ministrijas nodrošinājuma stratēģijas nodaļas vadītāja vietniece. Viņa pastāstīja gan par savu ikdienas darbu, gan par to, kādi ir karavīra – glābēja pienākumi, kā tie tiek veikti. 2007. gada absolventa, Nacionālo bruņoto spēku, Gaisa spēku, Gaisa spēku bāzes ugunsdzēsēju nodaļas kaprāļa Artūra Rudzīša stāsts tāpat, kā iepriekšējo runātāju uzstāšanās bija papildināts ar fotoieskatu un video fragmentiem, kas vēl spilgtāk iezīmēja militārās karjeras nozīmi un atbildību. Vakara gaitā pasākuma dalībnieki dzēra miežu kafiju, un šķita, ka katrs sajuta to īpašo rupjas maizes un ievārījuma garšu, kas deva spēku Latvijas kara skolas kadetiem, kad tie tālajā 1919. gadā pēc kaujām atgriezās tukšajā skolas ēkā un pieminēja savus kritušos biedrus. Vēl viens karavīra spēka avots ir dziesma, tāpēc arī šajā vakarā visi klātesošie vienojās zināmajā tautasdziesmā “Div’ dūjiņas gaisā skrēja..”

Atceres dienā, 30. novembrī, atsaucoties uzaicinājumam, Pļaviņu vidusskolas pārstāvji kopā ar skolotāju Ivetu Krastiņu, kas ir Melnās kafijas vakara tradīciju uzturētāji, devās uz Nacionālo Aizsardzības akadēmiju, kur tika iepazīstināti ar kadetu ikdienu un mācībām, piedalījās vakara jundā, kad līdzās ierindā esošajiem kadetiem tiek nosaukti tie 14, kas krituši Brīvības cīņās. Īpaši svinīga ir Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera ģenerāļa Mārtiņa Hartmaņa Goda zobena pasniegšanas ceremonija Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas iepriekšējā gada izcilākajam absolventam. Kopā ar visiem klātesošajiem mūsu skolas delegācija klausījās Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča, Aizsardzības ministra Andra Sprūda, Nacionālo bruņoto spēku komandiera, ģenerālmajora Kaspara Pudāna, Akadēmijas rektora, pulkveža Māra Utināna, Latviešu Virsnieku apvienības pārstāvju uzrunu. Taču satraucošākais mirklis bija tad, kad skolas pārstāvjiem bija dota iespēja teikt savus sagatavotos vārdus un arī sarunāties ar augstajām amatpersonām. Vērojot kadetu un citu militārpersonu prasmi saglabāt mieru, paust savu patriotisko nostāju un izrādīt cieņu Latvijas simboliem, nostiprinājās pārliecība, ka mūsu valsts aizsardzība ir stiprās rokās. Skanīgi dziedātās karavīru dziesmas vēlreiz apliecināja latviskā gara spēku. Patiess prieks bija akadēmijā arī satikt savējos – mūsu skolas absolventus, kas ir izvēlējušies veidot karjeru ar militāru ievirzi un kas apzinās, ka neviens cits, kā mēs paši esam savas zemes sargi.

Atgriežoties no Rīgas, tikai nostiprinājās apziņa par to, ka mums, Pļaviņu vidusskolas kolektīvam, jābūt lepniem par to, ka esam vienīgā skola bez militāra novirziena, kas tiek aicināti uz Melnās kafijas vakaru Nacionālajā Aizsardzības akadēmijā, ka arī turpmāk skolā ir jāuztur šī tradīcija. Enias Kaņepējas teiktā frāze: “Mana Latvija – mana atbildība!” ir aktuāla kā nekad.