Kopš 1997.gada 20.janvāris ir noteikts par barikāžu aizstāvju atceres dienu. Ko šī diena nozīmē mūsu skolēniem, jaunajai Latvijas paaudzei? Domājot par šo jautājumu, nāk prātā jēdzieni vēsturiskā atmiņa un atcerēšanās. Šajā brīdī gribētu pieminēt kāda vēsturnieka vārdus  par to, ka vēsturiskā atmiņa ir īpaša kolektīvās atmiņas formu, tā ļauj apzināt un sistematizēt  informāciju par pagātni, tā palīdz veidot sabiedrību, tas ir svarīgi globalizācijas un  multikulturālisma apstākļos. „Mēs” spēka apziņa ir ļoti svarīga. Priecē doma, ka spējam tomēr  vienoties kopīgai lietai. Jautājums – kā nosargāt šo sajūtu un spēju? Balstoties uz vēstures  faktiem, 1991. gada 13. janvārī, protestējot pret padomju karaspēka agresiju Viļņā, Rīgā  Daugavmalā notika lielākā demonstrācija Latvijas vēsturē. Tajā piedalījās aptuveni 700 000  cilvēku, ikviens, kuram bija iespēja, steidzās uz Rīgu, lai protestētu pret draudošo Padomju Savienības agresiju Baltijā. Pēc manifestācijas daudzi cilvēki palika Rīgā – Vecrīgā ap parlamenta ēku, valdības namu, radio un televīzijas ēkām cēla barikādes. Pēc valdības aicinājuma zemnieki uz Rīgu devās ar smago lauksaimniecības tehniku. Latvijas Tautas fronte izveidoja aizsardzības štābu, daļa deputātu dienu un nakti uzturējās parlamenta ēkā, lai nepieļautu Augstākās Padomes darba pārtraukšanu. Latvijas Tautas frontes organizētās barikādes, kurās piedalījās Latvijas neatkarības aizstāvji no visiem novadiem, bija unikāls nevardarbīgas pretošanās paraugs. Tas bija satraukumu pilns laiks, kad kopā pulcējās visi, kuri savā sirdī loloja ideju par brīvu Latviju. Tieši 20.janvārī risinājās asiņainākie barikāžu notikumi – OMON mēģināja ieņemt Iekšlietu ministrijas ēku. Bojā gāja pieci cilvēki, kuru vidū bija skolnieks Edijs Riekstiņš, divi iekšlietu darbinieki – Vladimirs Gomonovičs, Sergejs Konoņenko – un Rīgas kinostudijas operatori Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne.
Cik vērta ši informācija ir mūsu vēsturiskajai atmiņai? Cik nozīmīga mūsu skolēnam? Laikā, kad Latvija piemin barikāžu laika notikumus, atcerēsimies tos, kuri piedalījās 1991.gada janvāra notikumos, pētīsim fotogrāfijas, lasot zīmes par tautas vēsturi. Runāsim ar cilvēkiem, kuri ir šī vēsturiskā notikuma liecinieki un veidotāji. Apstāsimies steidzīgajā ikdienā un ieklausīsimies, varbūt vārdi MĒS un LATVIJA skanēs savādāk.

Vēstures, sociālo zinību un sporta metodiskās komisijas vadītāja Mārīte Skrabutena