Kādam sarkanas, citam tikai viena, vēl kādam visas apaļas. Mums ikvienam  sava Ziemassvētku  svece vainagā! Katra ar savu vēstījumu. Pirmā –  Sākuma svece, jau aizdedzināta. Maza vai balta,  garāka vai  ar rakstu- svece, kas satur kopā,  svece, kas sevi atdod gaismai un siltumam. Tai nav nekā slēpjama,  tāda vienīgā. Tad seko Miera svece, arī tās liesma jau  priecē mūsu acis. Vieglums, plašums, sapņi, mīlestības spārni. Svece, kas nevienam sevi neuzspiež, tikai deg un deg.  Klusi un pārliecinoši. Svece, kas aicina un apsola, svece, kas runā tad, kad dvēsele raud.  Trešā, Dzīvības svece, ar piemīlīgu smīnu. Kad tā degs, tad zināsim- aiz ziemas  būs pavasaris, bet bēdas vienmēr pārvērtīsies priekos. Tāda stipra svece, vienmēr īsāka, tomēr visi dzird, kad tā deg. Un ceturtā- Sirdssvece. Tai vēl ir laiks. Visneprātīgākā, vismazākā – deg pilnā balsī, dzied un smejas, sarunājas ar ziemu. Ik pa laikam apdziest, jo zina, ka var nedarīt to, kas jādara. Tāda savdabīga, pēdējā.
Mīlestības svece, Miera svece,  Nepareizā svece (varbūt tāpēc reizēm dzīve ir burvība, ka izvēlamies nepareizo), Gaismas svece, Noslēpuma svece, Dzīvības svece – katram sava svece. Lai tās deg mums!  Lai  mēs paši atļaujamies būt par sveci – neprātīgu, mīlošu, miera pilnu, pirmo vai vienīgo! Lai izdodas degt un izstarot gaismu! Lai mūsu Ziemassvētkos  sveču liesmiņas  sajaucas ar  klusumu,  ar smiekliem, ar  uzticību, draudzību,  veselību un  piparkūku smaržu.

Aiga Bērziņa, Draudzīga skola