Es brīnos par sauli Latvijā,

Cik gan tā spoža un jauka-

Kā mirdz tā zirnekļa pinumā

Uz rudenī nokoptā lauka!

 

Es brīnos par mākoņiem Latvijā,

Cik skaisti tie pāri mums liecas

Un ietīt blāzmainā mirdzumā

Gan mājas, gan pakalnus tiecas!

 

Es brīnos par debesīm Latvijā,

Cik dzidri tās staro un silti

Un ietver tik dīvainā atspulgā

Ir dzimtenes pelēko smilti!

 

Par vēju pat  brīnos es Latvijā,

Cik kokus tas noliekt spēj mīksti!-

Un, ja tu to redzi un izjūti tā,

Vai zemi šo nemīlēt drīksti?

                       (A.Bārda)

Ik gadus novembra vēji mums atnes ziņu, ka atkal klāt svētku laiks…
Par spīti dabas centieniem posties klusumam, lai atpūstos pēc plaukstošā pavasara , svelmainās vasaras un ražīgā rudens, mēs lieli un mazi, vairāk vai mazāk ieklausāmies šajā vēja nestajā ziņā, un gatavojamies svētkiem, kuri liek mums aizdomāties par savām mājām – Latviju. Ikdienas straujajā dienu ritējumā tam dažkārt nemaz neatliek laika- mēs paejam garām tik daudziem Latvijas dabas radītajiem brīnumiem, mēs neievērojam vai arī pārāk ātri aizmirstam savu līdzcilvēku labos darbus. Tas nekas, ka darbi reizēm ir tik ikdienišķi – skanīgs labrīt, kluss, bet patiess paldies,uzmundrinājuma vārds vai vienkārši atbalstošs skatiens…Mēs aizmirstam, ka Latvija nevar pastāvēt bez mūsu domām, darbiem, sirdapziņas.
 Lai svētku laiks liek uzziedēt mūsu sirds darbiem un sarkanbaltsarkanā karoga liesmiņa pie krūtīm ir kā neliels , bet patiess apliecinājums cieņai un mīlestībai pret savu Latviju!

                          Direktores vietniece audzināšanas darbā Iveta Krastiņa