Šī gada 9.oktobrī mūsu klasei(7.a) bija brīnišķīga iespēja izstaigāt R.Blaumaņa un viņa literāro varoņu takas Brakos. Dzīvojam tepat netālu, taču pat iedomāties nevarējām, ka kaimiņos tik daudz mums nezināmā un neizbaudītā.
Septiņas Vidzemes lauku sētas ēkas, ciešā lokā sastājušās, glabā Velniņu, Kārlēna, Pindacīšas, Joskes, … noslēpumus. Esam uzmanīgi klausītāji, un, kad viņi sāk runāt, uzzinām, ka delverīgie, uz nedarbiem noskaņotie Velniņi ir vienīgās R.Blaumaņa literārās pasakas, kas bija domāta pieaugušajiem, varoņi. Viņi aizved mūs uz gravu, kurai pāri būvējuši sviesta tiltiņu.
Iztēlojamies, kā no Pindacīšas pīpes slēpšanas ,,uziet gaisā” krāsns un Joske no lielā pārbīļa iedomājas sevi esam taisaulē… Tad runā noveles ,,Nāves ēnā”varoņi, R.Blaumaņa grāmatu skapis, pļaviņieša A.Štrāla gleznotais rakstnieka portrets pie sienas un rūpīgi pakārtā hūte, kuru lika galvā, kad …(to jūs varat uzzināt tikai Brakos, bet citādi nekad mūžā neiedomātos).
Kristiānai tā gribas piesēsties pie R. Blaumaņa klavierēm! Gide ļauj. Un Kristiāna spēlē rakstniekam ‘’Elīzu’’. Mēs domājam, ka viņam ļoti patīk.
Tiekam arī nedaudz pastrādāt- ejam ar spriguli kult labību un ‘’taisīt’’ no linu kūlīša pakulas. Mums izdodas!
Atvadoties vēl apskatām izstādi par R. Blaumaņa un norvēģu rakstnieka H.Ibsena daiļradi.
Un tad gluži kā Velniņi dodamies delverēties uz ‘’Braku takām’’, taču mūs sagaida nopietni pārbaudījumi. Mazo trasi pievar visi, taču uzkāpt pa stāvo sienu izdodas tikai veiklākajiem. Velniņi mūs nerro, kustina troses, pagrūž uz slideniem baļķiem, un dažs kādu laiku karājas kājām gaisā. Taču Velniņu joki nav ļauni, un gandarījums par Lielās trases pievarēšanu vārdos neaprakstāms!
Ja kādu klasi ieinteresēja mūsu ceļojuma apraksts, dodieties uz Brakiem! Bet mēs sakām sirsnīgu paldies skolas direktorei un skolotājiem par atbalstu, Pļaviņu domei- par ērto autobusu un aizvizināšanu uz R.Blaumaņa dzimteni.

7.a klase un klases audzinātāja V.Rulle