“Pa atmiņu takām – tik vien es varu,
Cik cilvēka varā kļūt un palikt par gaismas staru…”( J. Bērziņš)

Saulainais 21. marta rīts mūžības ceļos ir aizsaucis Skolotāju Aiju Zeltīti Mekšu. Par savu dzīvi viņa ir atstājusi atmiņu stāstījumu:

“Mani pirmie bērnības gadi aizvadīti Stendē, bet vecāki Ābeļu pagastā, Daugavas kreisajā krastā pretī Pļaviņu kultūras namam, iegādājās māju “Saulītes”. Skolas gaitas uzsāku 1945. – pirmajā pēckara gadā. Ar laivu vai prāmi cēlāmies pāri Daugavai un devāmies uz skolu Pļaviņās. Vēl tagad atmiņā palikusi toreizējā Daugaviņa, tās gleznainie krasti, staltās, simtgadīgās priedes, plostnieku darba saucieni.

Vecāku darbavietas maiņas dēļ pārcēlāmies dzīvot uz Gostiņiem, tāpēc mācības 1949. gadā 5. klasē uzsāku Gostiņu septiņgadīgajā skolā.

Sakarā ar Pļaviņu HES celtniecību līdz 1964. gadam bija jālikvidē visas Daugavmalas saimniecības, starp tām bija arī mūsu “Saulītes”. Ēkas ar buldozeriem un traktoriem nojauca jau 1963. gadā. Pienāca 1964. gada pavasaris. Beidzot uz neatgriešanos bija jāatvadās no rūpīgi koptā dārza. Vīri ar zāģiem rokās ķērās pie darba. Nozāģētie kociņi ātri piegūla zemei. Katrs ābeles, bumbieres celms, pavasara atdzīvināts, straumītēm šļāca koku sulu, – ziediem birstot, raudāja augļu koku celmi… Raudāja celmi, raudājām arī mēs.

1952. gadā beidzu pamatskolu un atgriezos Pļaviņu 1. vidusskolā 8. klasē. Toreiz ziemas bija sniegiem bagātākas, satiksmes autobusu nebija, tāpēc kopā ar citiem klases biedriem no Gostiņiem ik rītu kājām devos uz vidusskolu. Dažos ziemas rītos, kad naktīs bija sakritusi bieza sniega kārta, ceļš bija saplūdis kopā ar ceļmalas grāvjiem. Mēs, priecīgi čalodami, dažreiz grāvī sniegā iegrimdami, steidzāmies uz skolu. Dažu rītu kādam gadījās braukt ar zirdziņu, tad pēc kučiera atļaujas sakritām ragavās un dziedādami ātrāk nokļuvām uz stundām.

Nesūdzējāmies arī par to, ka, dažkārt, ierodoties skolā, bija mitras zeķes, jo zābaki bija liela greznība, daudziem bērniem bija tikai vienkāršas kurpītes – tie bija pēckara gadi.
Esmu pateicīga jebkuram skolotājam, kurš mūs mācīja un audzināja. Es kā skolotāja to izjūtu un tagad protu novērtēt vislabāk. Vēl šodien labi atceros mūsu klases audzinātāja Ilmāra Niedrīša runu izlaidumā 1956. gadā, kuru nobeidza ar vārdiem: ”Esiet godīgi!”

Šie viedie vārdi manā dzīvē daudzkārt ir palīdzējuši. Jaukus brīžus sagādāja mūzika. Dziedāšanas skolotājs Paulis Mežulis, būdams Pļaviņu kultūras nama jauktā kora diriģents, skolas dziedātājus iesaistīja Pļaviņu kultūras nama jauktā korī. Tas mums deva iespēju piedalīties Staburagā un Oliņkalnā Dziesmu un deju svētkos, izjust kopkora skanīgumu, emocijas.

Vidusskolu beidzu 1956. gadā, bija jāizvēlas savu dzīvi saistīt ar mūziku vai kļūt par skolotāju. Izvērtējot visus plusus un mīnusus, izvēle par labu nosliecās pedagoģijai. Daudz nedomāju, aprunājos ar vecākiem un izlēmu doties uz Jelgavu.

Ieguvu 1. – 4. klašu un praktisko darbu no 5. līdz 7. klasei skolotājas profesiju, mācījos pie vokālā pedagoga, nostiprināju klavierspēles prasmes. Praksi vadīju Rīgas 45. vidusskolā 1. klasē. Klasē bija 45 skolēni!

Kopā ar diplomu saņēmu nosūtījumu darbā uz Balviem, bet liktenis bija lēmis citādāk. Nejauši satiku Gostiņu septiņgadīgās skolas direktoru Viktoru Urbanoviču. Viņš teica, ka Gostiņos arī vajagot skolotāju, bet 1967. gadā turpināju strādāt Pļaviņu 2. pamatskolā, vēlāk, līdz 2000. gadam, Pļaviņu ģimnāzijā. Nevienu brīdi neesmu nožēlojusi savu darba izvēli.

Skolotāja darbs nav viegls, bet netrūkst arī skaistu mirkļu. Man gandarījums ir par to, ka daudzus gadus (43) esmu nostrādājusi skolās, kurās pati esmu mācījusies.”

Atvadīšanās no Skolotājas Aijas Zeltītes Mekšas notiks
2026. gada 28. martā plkst.12.00 Pļaviņu Bārukalna kapličā.
Pateicībā par labestību, darba mīlestību, skolā nostrādātajiem gadiem un godinot bagāto mūža gājumu, noliecam galvas un izsakām līdzjūtību visiem, kas skumst par
Skolotājas Aijas Zeltītes Mekšas aiziešanu mūžībā.

Pļaviņu vidusskolas kolektīvs