Laikā no Latvijas proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī līdz Latvijas — Krievijas miera līguma noslēgšanai 1920. gada 11. augustā norisinājās Latvijas brīvības cīņas par neatkarīgu Latvijas valsti.

 

Cīņās jaundibinātā Latvijas Republika, ko bija atzinušas Igaunija, Polija un Rietumu sabiedrotie (de facto), pieveica gan Padomju Krievijas un Padomju Latvijas, gan vācu Dzelzsdivīzijas un Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas (Bermonta) karaspēkus. Latvijas atzīšana de iure bija pilna diplomātiskā atzīšana, kas garantēja Latvijas valsts kļūšanu par pilntiesīgu starptautisko tiesību subjektu. Latvijas Republikas de iure atzīšanas process sākās pēc Baltās kustības sagrāves Krievijas Pilsoņu karā un Antantes Augstākās padomes vienbalsīga lēmuma Parīzē 1921. gada 26. janvārī atzīt Latviju un Igauniju par starptautisko tiesību subjektiem.

1940. gadā pēc okupācijas un tai sekojošās aneksijas no PSRS puses Latvija de facto zaudēja savu neatkarību, taču no starptautisko tiesību viedokļa Latvija joprojām de iure pastāvēja kā starptautisko tiesību subjekts, ko atzina vairāk nekā 50 pasaules valstis. Vairākuma demokrātisko valstu piekoptā tā sauktā Baltijas valstu inkorporācijas neatzīšanas politika, kalpoja par tiesisko pamatu Latvijas neatkarības atjaunošanai 1990./1991. gadā.

7.b klase un skolas preses ministrija