Ik rudeni Latvijā svinam Mārtiņdienu, kas ir latviešu gadskārtu paražās svinama diena. Tā mēs iezīmējam rudens beigas un ziemas sākumu. Mārtiņus svin vairākas Eiropas tautas, un katrai no tām ar šo dienu saistās savas ieražas un tradīcijas. Latviešu tautas ticējumi noteic, ka Mārtiņu vakarā ir dūšīgi jādanco, lai aitām dzimst daudz jēru. Toties adīt Mārtiņos nedrīkst, jo tad dzimstot ragaini jēri. Mārtiņi noslēdza garu un smagu darba posmu, kas sākās ap Jēkabiem ar rudzu pļauju un tad turpinājās pēc Miķeļiem, padarot atlikušos rudens darbus, kamēr zeme nav aizgājusi pie miera. Pēc Mārtiņiem beidzās arī ganu laiks. Līdz Mārtiņiem jāapar zeme, jo pēc Mārtiņdienas tā dodas atpūtā, ja to traucē miera periodā, tad nākamajā gadā nav gaidāma nekāda raža. Ar Mārtiņa dienu saistās vairāki pareģojumi- ja Mārtiņa dienā sniegs uz jumtiem, būs gara ziema. Ja ap Mārtiņiem kokos un krūmos redzamas zaļas lapas, tad nākamā gadā ap Vasarsvētkiem būs maz zaļu lapu. Ar Mārtiņa dienu Latvijā beidzās veļu laiks, bet sākās lielā mīklu minēšana vakaros, arī masku jeb budēļu gājieni, kas turpinājās līdz Meteņiem. Un kur tad vēl Mārtiņdienas tirgus – andelēšanās, zīlēšana un masku darināšana!
Laikā, kad saules enerģija ir mazinājusies, mūsu senči caur Mārtiņdienas tradīcijām vairojuši ne tikai savu pozitīvo enerģiju, bet arī spēku, svētību un auglību nākamajam gadam. Lai izdodas arī mums !

Skolas preses ministrija