1981. gada absolvente Armanda Šteinberga (Lasmane)

Mans skolas stāsts sākās 1970. gadā, kad uzsāku mācības Pļaviņu vidusskolā (mazajā skolā pie Daugavas), nu jau rit 43. gads, kopš skola iekļaujas manā ikdienas steidzīgajā skrējienā Gribu pastāstīt par mirkļiem, kas ieskanas drošāk, mirkļiem, kas sniedz gandarījuma sajūtu, un mirkļiem, kas iekrāsojuši košāk manu dzīvi.

Sākumskolas laiks daudziem saistās ar nezināmo, kāds tas būs, ko skolā prasīs. Man šis posms saistās ar Dziesmu svētkiem, kuros jau dejoju, kad mācījos vēl tikai 2. klasē. Pēc toreizējās skolas direktores E. Kupčas nostāstiem, es esot bijusi ļoti maza, visi mani lolojuši. Pati jau neatceros, bet liela mīlestība pret deju bijusi visu skolas laiku, tādēļ paldies gribu teikt skolotājām Ilgai Šeļegovskai un Edītei Kupčai. Sākumskolas posmā ir bijis arī jāizbauda rūgtuma piegarša krievu valodas dēļ, kura man sagādāja ne vienu vien pārdzīvojumu, bet kopumā tas bija tāds nenozīmīgs posms, kuru maz atceros.

Pamatskolas posms bija prieka un emociju bagāts, jo biju jau liela, tur mani un citus klases biedrus gaidīja daudz dažādu skolotāju, īpaši klases audzinātāja Ranta Knauere, kura mani un pārējos klasesbiedrus ieveda mākslas, kultūras un brīnumu pasaulē, mēs tikāmies ar māksliniekiem, braucām uz teātra izrādēm, devāmies aizraujošās ekskursijās, pabijām gan Ļeņingradā (šobrīd Sanktpēterburgā), gan Maskavā (īpaši ilga gaidīšana bija, lai tiktu Mauzolejā), gan Karpatos, gan daudz kur citur. Mācījāmies, bet neatceros, ka kāds priekšmets sagādātu “galvas sāpes”, skolotāji bija saprotoši, katru stundu bija jāmācās, kauns bija, ja kaut kaut kas nebija izdarīts.

Tad nāca skaistais vidusskolas laiks, kurā nāca klāt dažādi sabiedriskie pienākumi, pamazām mācījos iekļauties sabiedrībā, mācījos no vecākajiem skolasbiedriem, īpaši dejotājiem, atceros, cik skaisti dejoja Anita Andersone, Ivars Vaivods, Daiga Kupča, Agrita Veisa, Valda Knauere, Vita Andiņa, Inga Galvāne, Andris Kūlainis, Gunārs Zālītis, Arvīds Apfelbaums, Biruta Kaļiņina u.c. Atceros, kā mēs tikām aicināti uz pirmo balli Koknesē, bija bail braukt, tāpēc mēs, mazie, neaizbraucām. Bija lieliski pasākumi, skates, neaizmirstams, kaut gan augstu prasību pilns bija brauciens uz Kazahiju pie Sarkandas draugiem, kurā varēja tikt tikai tie, kas bija aktīvi, labi mācījās, dejoja vai dziedāja, jo bija jāgatavo kultūras programma. Atceros, kā Alma-Atā ieradāmies naktī, apmeklējām lielāko daiļslidošanas laukumu Rodeo, kāpām kalnos, ar šodienas prātu diez vai šodien tajos kalnos kāptu, jo biedētu bezgalīgās aizas. Katru nedēļas nogali skolā bija balles, kurās spēlēja skolas ansamblis, balles bija līdz 24.00. Tas bija burvīgi! Ļoti bieži bija koncerti Mežezerā, kurā uzstājāmies ar dažādu tautu dejām. Paldies maniem deju partneriem, ar kuriem tiku salikta pārī, īpaši patika dejot kopā ar Juri, Aldi, Daini. Brīnos, kā es, meitene no Klintaines, varēju to visu paspēt, kaut gan reizēm pārņēma bailes, ejot mājās naktī pēc koncerta. Burvīgs bija Moldāvijas laiks, kur braucām vākt persikus, tomātus, baudījām Melnās jūras skaistumu, bijām Kišiņevas televīzijā. Cik daudz skaistu mirkļu bija vidusskolā! Kur vēl rožainais “LOTOSa” laiks mežu pētīšanas stacijā “Kalsnava”. Tajā mēs iemācījāmies ravēt eglītes un rozes, tādēļ mīlestība pret tām ir saglabājusies arī šobrīd. Skolu beidzu 1981. gadā, pēc skolas beigšanas uzreiz sāku strādāt, vēl pēc gada arī mācīties. 1985. gada oktobrī, toreizējās skolas direktores un dvēseles Edītes Kupčas aicināta, ierados skolā, man tika piedāvāts ļoti atbildīgs amats – būt par ārpusklases un ārpusskolas darba organizatori, darbs bija saistīts ar jauniešiem un pasākumiem. Nevienu brīdi nebija šaubu, ka varētu kaut kas neizdoties, strādāju lieliskā komandā, kurā bez direktores vēl bija mācību pārzines Ruta Zvirgzdiņa, Elvīra Ņikiforova, brīnišķīgas kolēģes, kura katra savu darbu veica ļoti atbildīgi, bija, no kā mācīties. Iepazinu lieliskus jauniešus – domubiedrus, kurus vienmēr atceros, jo viņi man ļoti daudz ko iemācījuši, palīdzējuši, iedrošinājuši. Man šķiet, ka arī es viņiem devu pirmo patstāvības un atbildības devu. Paldies Silgai, Jurim, Kristīnei, Igoram, Ilondai, Svetlanai, Gitai, Viesturam, Aigariem, Robertam, Ilutai, Andrim, Jānim, Aināram, Raimondam, Valtam, Gaidim, Baibai, Elīnai, Sabīnei, Guntaram, Dacei, Ilgvaram, Sanitai, Dacei, Madarai, Zigmāram, Mārtiņam, Dacei, Anastasijai, Gatim, Natālijai, Dinai, Sigitai, Danai, Kristam, Diānai, Kristai, Zanei, Lindām, Ievai, Gunai, Vivianai, Melānijai, Alīnām, Diānām, Līvai, Lindai, Aivaram, Kristapam, Kristai, Leldei, Sonorai, Līgai, Evelīnai, Elīnai, arī visiem citiem jauniešiem, ar kuriem esam kopā bijuši gan kalna galā, gan ielejā.

Pēc tam mēs ar Silgu Stučku kļuvām par labām kolēģēm. Tā šajā amatā nostrādāju līdz 1990. gadam, tad sapratu, ka vēlos kaut ko citu, būt tikai skolotāja. Tā kļuvu par 5.a klases audzinātāju klasei, kurā bija 26 lieliski audzēkņi, paldies Ingai Ivanovai (Alužānei), kuras klasi man bija iespēja vienu gadu pilnībā audzināt. Īpaši vēlos izcelt Ingu Kravali (Orlovu), kurai vienmēr uzticēju atbildīgākos uzdevumus, pat pieskatīt visu klasi pie Līdacīša, jo kādam no klasesbiedriem bija veselības problēmas. Inga teica: “Protams, ka to izdarīs.” Kaut gan ar šo klasi pilnā skaitā biju tikai gadu, atceros daudz dažādu piedzīvojumu, kā Jāni Peņgerotu suns sakoda, kā Jānis Grandāns drosmīgi viņu aizveda mājās, kādas vēstules man rakstīja Inga Rudzīte, apsveikumus darināja Evita Mikšēna, kāds darba rūķi bija Gatis Svētiņš, Kaspars Mosāns, Kaspars Bondarevs, kā mūs uzņēma Ingrīda Pole ar ģimeni savās mājās un citi. Tas bija skaisti. Pēc tam šīs klases tika dalītas trīs mazās klasēs, pēc tam divās lielās klases, bet man vairs nebija saistības ar šiem skolēniem, tad sāku audzināt otru 5.a klasi, kuru mantojumā saņēmu no burvīgas skolotājas Aijas Mekšas. Kādi šiem skolēnim bija rokraksti, vienkārši superīgi, īpaši zēniem Artim Banderam un Ivaram Reingoldam, skolēni bija ļoti mierīgi, mācēja prasmīgi organizēt sevi, neatceros, ka kāds kaut kādu pārkāpumu spētu izdarīt. Pēc tam jau biju pabeigusi Latvijas Universitāti, skolā bija proģimnāzijas klašu laiks, tas nozīmēja, ka skolēnam vajadzēja būt noteiktai vidējai atzīmei, lai iedalītu šajā klasē. Tā es beidzot turpināju audzināt šo klasi mazliet citādākā sastāvā, jo piepulcējās skolēni no b klases, kuri ienāca ar savu dzīvelīgumu. Tas ļoti labi sakļāvās kopā. Viņi bija lieliski, man tika sagādāti aizkustinoši mirkļi. Īpašs tas bija pēdējā zvana dienā, kad mani skolēni – EŅĢEĻI, izlīmējot no manas mājas kāpņu telpas norādes, mani skaisti, ejot pa ielu, aiznesa līdz 3. stāva kabinetam. To atceros ar lielu satraukumu un gandarījumu. Paldies viņiem! Daļa no viņiem palika vidusskolā, pienāca vēl klāt citi, un 2004. gadā viņi beidza skolu. Mani šobrīd vienīgie ”eņģeļi” – Roberts, Rolands, Raivis, Gatis, Aleksejs, Aiga, Ilze, Arita, Marika, Tatjana, Līga, Artis, Agita, Jānis, Guntars, Arvis, ar kuriem kopā regulāri tiekamies Žetona vakaros, svētku reizēs. Esmu gandarīta un pateicīga viņiem par vērtīgām atziņām, kuras guvām, kopā darbojoties, īpaši tika svinēti viņu 18, klases saieti ar citām skolām, uz kurām bija devies kāds no mūsējiem.

Pēc tam bija trešais mēģinājums tikt pie jaunas 5. klases, šoreiz 5.c, kurā mācījās dažādi, bet interesanti jaunieši. 5. – 7. klasēs veicās mums visādi, bet pamazām mēs izveidojāmies par lielisku kolektīvu, jo daudz kas pašos bija jāpārvar, jālīdzsvaro bija savas pretrunas. Mācoties 8. klasē, izdevās pierādīt, ka esam lieliski, jo uzvarējām “Zelta zivtiņas” čempionātā, iegūstot 1. vietu un “zelta čemodānu”, kurš vēl šobrīd glabājas manā kabinetā. Paldies visiem, bet īpaši Ievai Krastiņai, kura mācīja to visu noorganizēt. Mazliet žēl, ka šos jauniešus neļāva man turpināt audzināt vidusskolā, jo skolas direktors V. Samohins teica, ka sabojāšot. Taču, neskatoties ne uz ko, daļa no viņiem tomēr man ir kā savējie, jo latviešu valodu mācīju arī vidusskolā. Šobrīd ar daļu no viņiem arī tiekos Žetona vakarā, arī ikdienā.

Tad skolas direktora Vladimira Samohina aicināta, atkal kādu laiku kļuvu par direktora vietnieci ārpusstundu darbā, kura laikā skaisti tika nosvinēta skolas – 95 gadu jubileja, kurā man bija iespēja veidot svētku koncertu ar tiem skolas absolventiem, kuri ieradās. Vēlos pateikt lielu paldies Valdai Knauerei, deju skolotājai Aijai Rūlietei, dziedātājām Astrīdai Davidovai, Elitai Strazdiņai, Ivetai Upeniecei, Baibai Dronkai, Anastasijai Krasutinai, Aivai Siliņai, saksofonistam Jurim Pīpkalējam, dejotājām Karinai un Tatjanai Zagorskai un manam klasesbiedram Ansim Saukam.

Es esmu izaicinājumu cilvēks, tādēļ skola iesaistījās starptautiskā “Eko skolas” programmā. Paldies Leldei Maškovai, kura bija pirmā šis programmas vadītāja, paldies Leldei Dudarei un Annai Avotiņai par vadības pārņemšanu, paldies kolēģiem, kuri piekrita manai neprātīgai idejai. Skaists laiks man bija kopā ar lieliskiem jauniešiem – izveidoju lielisku karjeras jauniešu grupu, kura man palīdzēja organizēt tikšanos ar mūsu skolas absolventiem. Šobrīd šie lieliskie jaunieši – Diāna Valdemāre, Krista Vītola, Alise Jermakova, Toms Fišmeistars, Matīss Zvejsalnieks – ir ieguvuši labu izglītību, strādā sirdsdarbu. Ceru, ka iedvesmu arī deva darbošanās šajā grupā. Paldies jums! Es lepojos ar jums!

Šobrīd audzinu jaunu klasi, 2017./2018. m.g. jau esam 7. klasē. Šie jaunieši ir jauna paaudze, tādēļ man daudz no viņiem nākas pamācītes, kā lieki neuztraukties, dzīvot šodienai. Ir 24 jaunieši, ar kuriem apgūstu zinību ceļu ar moto: “Caur ērkšķiem uz zvaigznēm.” Šie jaunieši droši vien manā pedagoga darbā būs pēdējie. Kopā ar viņiem ir pabūts ZZ čempionātā, teātrī, Skrīveros, Madonā, Rīgā, peintbolā u.c. Īpašs notikums šogad ir manas skolnieces Unas Ivanovas uzvara erudīcijas konkursā “Gudrs, vēl gudrāks”. No 2018. gada iesaistīju viņus motivācijas programmā “MOT”. Lūk, tāds aizraujošs ceļojums man ir mans darbs un skolas stāsts.

Skolas vēsturi veidojam mēs paši – ar katru notikumiem bagātu un dokumentētu gadu. Ikreiz tiek pāršķirta jauna lappuse ar cerību, ka mana skolas ēka vienmēr būs piepildīta ar bērnu čalām un tieksmi pēc zināšanām.

Uz tikšanos pēc pieciem gadiem!