1976. gada absolvente Sarmīte Piļjanovska (Šmite)

Ar skolas gadu atmiņām un sevi tajās ir kā ar puzles likšanu: ir fragmenti, kas joprojām likumsakarīgi saķeras vienotā veselumā, veidojot skaidru bildi, un ir lietas, par kurām vairs nesaproti – bija, nebija? Tas saistījās ar mani vai nesaistījās?

Lai nu kā, šie būs tikai daži krāsaini mirkļi, kas gluži kā bērnu dienu rotaļlietu kaleidoskopa krāsainie stikliņi, griežot atmiņu ratu, sakrituši spilgtās atmiņu bildītēs. Bet neba visus stāstīšu. Tie, kas vistālākajā atmiņu stūrītī noglabāti, tie paliek tikai mani.

1. septembris pirms vairāk nekā 50 gadiem…. (Cik tas bija sen!) Savu pirmo ceļu uz skolu mēroju kopā ar mammu uz šolaik pavisam necilo divstāvu ēku Raiņa ielā 65. 1. klases telpa ir otrajā stāvā. Esmu apsēdusies solā un dzirdu, kā aiz muguras divas manas klases biedrenes sačukstas: “Mums klasē būs čigāniete…!” Tas ir par mani, jo vasaras saulē esmu iedegusi kā mazais čigānmeitēns Ringla. Mana pirmā skolas diena noslēdzas ar raudāšanu mājās un paziņojumu, ka uz skolu es neiešu, jo mani apsaukās. Protams, ka nākamajā dienā pārdzīvojums ir jau aizmirsies, neviens mani nekādi neapsaukā, un vēlākos skolas gados esmu itin mierīgi sadzīvojusi ar vairākām savām iesaukām: gan ar “mazo melno”, gan ar Grietu, kā mani līdz 8. klasei mēdza saukt klases puikas, lai varētu iegaumēt manas dzimšanas dienas datumu.

Taču pirmklasnieces pirmais pārdzīvojums mazajā skoliņas ēkā nebūt nav vienīgais. Esmu visai aktīvs meitēns un mīļuprāt iesaistos arī lietās, kur varbūt labāk derētu pastāvēt maliņā. Pavasarī kādā starpbrīdī daži izdomā doties pabradāt pa sniegu pie skolas gar Raiņa ielu. Es, protams, arī. Bradāšana beidzas ar to, ka esmu iekritusi gandrīz līdz padusēm nomales grāvī, pilnā ar pakusuša sniega putru. Nu jāsēž klasē aiz lielās krāsns un jāžāvējas. Bet lielie puikas no 4. klases nāk skatīties, kā es tur žūstu. Un smejas…

1. klasē ir arī mana pirmā uzstāšanās kā solistei: skolotāja Jāņa Stikuta vadībā dziedu plašākai auditorijai dziesmiņu “Saules zaķēns”. Vēlāk, jau sapratuši, ka zilonis manām ausīm ir aizkāpis garām, dziedāšanas skolotāji iesaista mani gan korī, gan ansamblī. Tā visi vienpadsmit skolas gadi ir arī nodziedāti. Daudz pozitīvu emociju sniedz darbošanās meiteņu ansamblī, ko vada skolotāja Staņislava Kalniņa. Prieku un gandarījumu dod ne tikai uzstāšanās dažādos pasākumos gan skolā, gan pilsētā, ansambļa brauciens uz Sanktpēterburgu (toreizējo Ļeņingradu), bet arī laureātu gods toreiz prestižajā Latvijas televīzijas rīkotajā skolēnu prasmju konkursā “Ko tu proti?”. No tā atgriežoties, Rīgas – Krustpils vilciena vagonā izdziedam vai visu savu repertuāru un saņemam pasažieru aplausus. Dziedāts ir arī skolas sponsoriem, arī pie Pļaviņu vidusskolas tālajiem draugiem Kazahstanā, Sarkandā. Toreiz gan ar dziedāšanu sanāk pašvaki, jo pēc lidojuma esmu pazaudējusi balsi un, lai arī izdzeru, šķiet, desmit jēlas olas (bija pretīgi…), nekas nelīdz, un Raimonda Paula “Vēju stundā” manam dueta partnerim Imantam jādzied vienam pašam. Un kur tad vidusskolas gados vokāli instrumentālais ansamblis, kuru vada Kārlis Strazdiņš! Tur pat basģitāru spēlēju! Pionieru (bija tāda tā laika politiskajai iekārtai atbilstoša, ar šodienas skatu vērtējot, – stipri formāla un ārišķīga skolēnu organizācija, kurā visiem jāiestājas, lai, pasarg’ Dievs, neatšķirtos no vispārējās “masas”) gados visām klasēm jāpiedalās ierindas skatēs (arī “nodeva” politiskās iekārtas ideoloģijai), kuras es ciest nevaru. Nepatīk man arī pionieru pulciņa (faktiski – klases) dienasgrāmatas rakstīšana. Kad ir mana reize tajā atspoguļot kārtējo obligāto svinīgo pasākumu, es ilustrācijai tur iekleksēju tik briesmīgu sarkanu zvaigzni, ka klases audzinātāja mani krietni nokaunina par pulciņa dienasgrāmatas sabojāšanu.

Bet kopumā skolas gadi ir bezgala jauki. Arī sporta (tajā laikā – fizkultūras) stundas, kuras vada leģendārais skolotājs Artūrs Grīvnieks (starp citu – sporta skolotājs arī manai mammai). Šajās stundās arī netrūkst pārdzīvojumu. Man nepatīk rāpties pa virvi, jo nesaprotu, kā to iepiņķēt kājās, lai varētu noturēties, negribu staigāt pa baļķi, man ir bail no “buka”, kam jālec pāri… Par “ritenīša” mešanu vispār nav runas. Tāpēc esmu no tiem skolēniem, kurus itin bieži piemeklē skolotāja Grīvnieka ierastais soda mērs – 200 pietupienu. Tos taisu regulāri, tāpēc laikam ir gluži viegls dejas solis tautisko deju kolektīvā, kuru vada skolas direktore Edīte Kupča.

Īpaši mīļas man ir nodarbības latviešu literatūras pulciņā, kur skolotājas Ilzes Maldones vadībā iestudējam un citiem priekšā nesam Imanta Ziedoņa “Krāsainās pasakas”, Edmunda Rudzīša miniatūras “No Straupes skiču burtnīcām”. Ja skolotāja Maldone lasa šīs rindas, – paldies Jums, skolotāj, par to, ka “inficējāt” mani ar mīlestību uz latviešu valodu! Lai arī Jums patika stundās nereti, sastopoties ar daža mana klasesbiedra nevērību pret valodu un literatūru, lietot teicienu: “Ko nu cūkām pērles bārstīt…”, vismaz viena pērle ir trāpījusi īstajā ietvarā: es joprojām maizi pelnu ar savām latviešu gramatikas zināšanām un Jūsu izkopto valodas izjūtu.

Mūsu un b klases kodols – mēs, ansambļa meitenes, un vēl daži – esam priekšgalā visur, kur kas notiek. Nu, jā, arī tur, kur varbūt nevajadzētu… Tāpēc nākas arī kādā pirmdienas rītā stāvēt rindiņā direktores Kupčas kabinetā (vairs gan nav atmiņā, kuras mēs tur stāvējām) un atbildēt uz vaicājumu, kas mums bija meklējams sestdienas vakarā pilsētas kultūras namā. Ko tu tur atbildēsi… Gribējās tur būt, un viss. Kaut zināms, ka acīgas skolotājas no kultūras nama balkona modri vēro, kurš uz skolēniem neatļauto balli atnācis… Protams, tiekam nostrostētas, bet tiek jau arī piedots, jo mēs taču esam skolas avangards un pedagogiem ir skaidrs, ka nopietnās lietās skolas kanti mēs godam turēsim. Un, cik vismaz man zināms, darām to joprojām.

Savai skolai, skolotājiem un laikabiedriem Pļaviņu vidusskolas simtgadē visu labu vēlot.