Paviu novada imnzija - skolas ka

Pļaviņu novada ģimnāzija

skola, kurā dators ir tavs draugs

Paviu novada imnzija - logo

2014. gada absolventes Dagnija Kiseļeva un Līga Āboliņa

2017. gada vasara… saulains vakars, kad Rīgas centra pielijušās ielas nomaina maigs siltuma vilnis. Tase siltas tējas, pleda ieskautais siltums un saules stari Rīgas jumtos sāk raisīt domas mums, Dagnijai un Līgai – klasesbiedrenēm un draudzenēm, kas soli solī kopā izdzīvojušas vidusskolas gadus un ne tikai… Pirmajā mirklī atceroties visus raibos piedzīvojumus, tā vien gribam ievilkt elpu un nedaudz to aizturēt, jo šķiet, ka kāds mums dotajām 24 diennakts stundām klāt nemanot bija pievienojis vēl kādas pāris. Laiks šķiet piepildītāks, ja apkārt ir cilvēki, kas dod iespēju un palīdz nebaidīties, iedrošina un stiprina doties uz priekšu un izbaudīt. Varam būt lepnas, ka mums tāds bija! Jau no 10. klases vidusskolā skolotāja – klases audzinātāja Silga Stučka mums bija blakus gan ikdienas mācību gaitās, gan pasākumu pilnajā dzīvē.

S_Stucka(2012.gada novembrī Ierindas skatē Madonā)Dagnija: Sākotnēji Silgu iepazinām kā klases audzinātāju. Pirmais septembris vidusskolā nesa daudz jaunu iespēju un daudz jaunu pienākumu. Silga jau no pirmās dienas centās iedrošināt, uzmundrināt, palīdzēt un paskaidrot ikvienā situācijā. Līga: Jau pirmajā septembrī Silga mūs pārsteidza ar lielu, krāšņu mājās ceptu kūku, kuras gabaliņi bija ar mūsu iniciāļiem. Tas nebija tikai pozitīvs pirmais iespaids. Uzreiz radās sajūta, ka Silga nebūs vienkārši klases audzinātāja šo amata pienākumu izpratnē, bet kas daudz, daudz vairāk. Tā arī bija un ir. Silga mums mācīja paskatīties uz dzīvi savādāk, radošāk, interesantāk. Viņa iedvesmoja mūs kāpt ārā no mietpilsoņa dzīvesstila un palīdzēja saprast, ka neviens cits mūsu dzīves un šķietami drūmo ikdienu nepadarīs saulaināku, kā tikai mēs paši. Silga mums bija lieliska autoritāte, kas spēja ar mums – sākotnēji ne to draudzīgāko, aktīvāko un vienotāko klasi – dabūt gatavu to, kam mēs paši bieži vien neticējām. Man visspilgtākās atmiņas saistās ar Žetonvakara iestudējumu, kura mēģinājumu procesā saskārāmies gan ar strīdiem, gan apnikumu, gan pavasara vīrusiem, nogurumu un laika trūkumu, taču gala rezultāts, man personīgi, bija lielākais gandarījums par kopā padarīto darbu. Protams, ne viss simtprocentīgi izdevās pēc plāna un vienmēr jau var labāk, bet, domāju, ka tikai paši zinām, cik liels izaicinājums un piedzīvojums tas mums visiem kopā bija. Manuprāt, tik vienoti un priecīgi par kopā paveikto darbu mēs vēl nebijām jutušies. Silga pavisam noteikti ir audzinātāja, kas krīt un ceļas par savu klasi. Viņa mūs mudināja augt un attīstīties. Atceros klases stundas, kad iknedēļu tika atvērta e – klases tabula ar visiem vērtējumiem un tika skaidrots – kas kuram trūkst, kas jāizlabo, lai visi būtu sekmīgi un varētu turpināt mācības no semestra uz semestri. Ja neizdevās ar visu galā tikt katram individuāli, nāca talkā komandas darbs.

Dagnija: Paralēli klases audzinātājas pienākumiem Silga bija arī mūsu latviešu valodas un literatūras skolotāja. Standarta uzdevumu atrakstīšanas un likumu “kalšanas” vietā ļoti bieži Silga deva iespēju paskatīties uz lietām nedaudz savādāk un atrast lielajā doto zināšanu burzmā sev nepieciešamo un iegaumēt to interesantākajā veidā. Piemēram, tā vietā, lai individuāli lasītu lugas, tās tika sadalītas lomās un izlasītas klasē, vai arī, ja paveicās un pēc daiļdarba motīva bija izveidota fi lma, tad mācību stundas pārvētās aizraujošā Latvijas kino iepazīšanā.

S_Stucka_12.klase (2014.gada Dziedošo klašu 2.kārta)Līga: Obligātās literatūras apgūšana “kino seansu” un teātra izrāžu veidā pavisam noteikti bija saistošāka un interesantāka, kā arī atmiņā paliekošāka. Lai arī neesmu liela dzejas mīļotāja, man vienmēr patika, ka mums tika dota iespēja pašiem rakties dzejas krājumu kaudzēs un izrakstīt tās rindas, kas sirdij tuvākas un uzrunājošākas. Tāpat jāatzīmē, ka Silga mūs vienmēr mudināja piedalīties konkursos un pilnīga panīkuma mirkļos spēja dot iedvesmu vai “īsto vārdu”, kas nenāca prātā un bez kura teikums neizklausījās tik labi, kā vajadzētu. Šķiet, ka ne tikai profesionālā pieredze, bet arī raksturs un personība dod Silgai spēju atrast pareizos vārdus jebkurā dzīves situācijā.

Dagnija: Bibliotēka vidusskolas laikā bija centrālā vieta, kur tika pavadīts ne tikai lielākais laiks no starpbrīžiem, bet arī garas un ilgas stundas, kurās tika veidoti lielie darbi, kā arī gatavošanās ne vienam vien pasākumam. Bibliotēkas atmiņas nav iedomājamas bez Silgas un Aigas, kuras tai deva savu daļu mājīguma un elegances. Ja kaut kas bija sakrājies uz sirds, tad droši zinājām, ka bibliotēka ir īstā vieta, kur meklēt palīdzīgu roku jautājumu atrisināšanā. Ne vienu reizi vien Silgas dziļā pārliecība par lietu pozitīvu iznākumu deva iedvesmu nepadoties un cīnīties līdz galam.

Līga: Man bibliotēka pavisam noteikti bija kā drošākā miera osta visā skolā un tajā pašā laikā arī visu norišu epicentrs, kur tika izrisināti grūtākie uzdevumi, pabeigtas svarīgākās prezentācijas un rakstu darbi, izmēģinātas runas, dažkārt arī skaidrotas attiecības un dalītas konfektes. Ja visām citām klasēm bija sava klase – telpa, ar kuru izveidojās gan mantiska, gan emocionāla sasaiste, mūsu telpa bija bibliotēka. Tādu to jūtu joprojām.

Dagnija: Viens no grūtākajiem ikviena vidusskolēna pārbaudījumiem ir zinātniski pētnieciskā darba izstrāde uz aizstāvēšana. Šobrīd atskatoties un atceroties trīcošās rokas pirms darba aizstāvēšanas, uz lūpām parādās viegls smīns, jo augstskolā pētnieciskie darbi un to aizstāvēšanas seko cits pēc cita. Arī šo sarežģīto laika posmu Silga gāja soli solī kopā ar visu klasi – kādam kā darba vadītāja, bet kādam – laba padoma devēja.

Līga: Toreiz tas patiešām šķita kā diezgan liels murgs. Vienmēr atcerēšos pirmdienu vakarus, kad ar Silgas atļauju palikām bibliotēkā strādāt ar maizītēm un tēju pie saviem darbiem līdz pat septiņiem vakarā, kad mums sākās balles deju nodarbības. Liekas, ka apkopējas nebija sajūsmā par to, ka bez viņām tik vēlā stundā gaiteņos mēdzām parādīties arī mēs, taču Silgas atļauja palika Silgas atļauja.

Dagnija: Mums īpaši daudz kopā piedzīvots un aizvadīts ne viens vien skolas un novada pasākums, bet arī vairāki runas prasmju konkursi, uz kuriem Silga mūs neatlaidīgi gatavoja. Katrs pasākums nāca ar savu unikālo veidu, kā tam nepieciešams gatavoties, un, lai viss noritētu veiksmīgi, prasīja daudz pacietības un enerģijas.

Līga: Manuprāt, lielākais izaicinājums mums abām toreiz bija visu vienkārši paspēt, jo mācību darbu un ārpusstundu aktivitāšu vienmēr bija daudz un gribējās paspēt un izdarīt vēl vairāk. Arī šajā ziņā jutām Silgas klātbūtni. Protams, daudz kas nereti gūlās uz mūsu pleciem, bet tikai tāpēc, ka Silga zināja, ka mēs varam, varam vairāk un varam labāk. Tajā pašā laikā, ja gadījās paklupt vai aizķerties, viņa bija klāt, lai atbalstītu.

Silga mums noteikti bija lieliska klases audzinātāja. Mēs bijām ļoti dažādi, katrs liela personība, taču viņa mācēja atrast katrā no mums labo, to izcelt un, liekot kopā, sasniegt cerēto rezultātu. No Silgas gan kā skolotājas, gan personības mēs varējām mācīties patiešām daudz. Viņa mudināja katru mūsu darbu, aktivitāti, uzstāšanos pārdomāt no viena gala līdz otram, piešķirt tam oriģinalitāti un piepildījumu. To pašu varam teikt arī par mūsu vidusskolas gadiem – kopā ar Silgu tie bija patiešām radoši un piepildīti, jo savā audzinātājas darbā viņa ielika sirdi un dvēseli. Mēs izaugām, taču joprojām zinām un jūtam, ka savās domās un laba vēlējumos viņa bieži ir kopā ar mums.

Redzot katru nākamo Silgas klasi, varam tikai spriest – viņiem patiesi ir paveicies!