Paviu novada imnzija - skolas ka

Pļaviņu novada ģimnāzija

skola, kurā dators ir tavs draugs

Paviu novada imnzija - logo

2012. gada absolvente Zane Kažus

Nezinu, kam pieder šis dzejolis, jo autoru neatradu, bet ticu, ka Jūs, skolotāj, mani par to nebārtu.

Kad es sapratu, ka man jāraksta stāsts par skolotāju, un tieši par Jums, es samulsu. Ilgi tapa šis atmiņu stāsts, kuru nolēmu veltīt kā vēstuli Jums.

Ilgi tapa… un nu te tā ir – mana vēstule skolotājai. Nevis vienkāršai skolotājai, bet manai Pirmajai Skolotājai. Šī ir vēstule cilvēkam, kas ielicis būtiskus pamatus turpmākajai dzīvei. Cilvēkam, kurš diemžēl šo vēstuli vairs neizlasīs…

Sveiciens šajā rudenīgajā rītā. Ir dzestrs oktobra rīts, es sēžu pie loga ar tējas krūzi rokās un skatos uz Daugavu, kura šorīt klāta ar miglas vāliem. Vēroju kailos koku zarus, kas jau pazaudējuši savu krāšņo rudens rotu. Pasaule lēnām kļūst pelēka, lai sagatavotos baltajam mieram, kas tuvojas. Šajā pelēkajā rītā krāsaini ir tikai mazie ķipari, mazie skolēni, kas lielām somām plecos aizvada savu pimo, otro vai kāds varbūt jau trešo un ceturto gadu skolā.

Mirdza Eglīte ar klasi 2002.-2003.m.g.2003. gada 1. septembris bija diena, kad mēs pirmo reizi tikāmies, es un Jūs, mana pirmā skolotāja Mirdza Eglīte. Uzsāku mācības trešajā klasē, un, kā izrādījās, mums bija nomainīta klases audzinātāja. Pirmos divus gadus mūs, c klasi, audzināja un skoloja cita skolotāja, taču, lai viņa man piedod, ja šo lasīs, tomēr par savu Pirmo audzinātāju es tomēr uzskatu Jūs, skolotāj, jo kopā ar Jums veidojās paliekošas un neatkārtojamas atmiņas. Protams, katram klasē bija sava mīļākā skolotāja un savas atmiņas, bet, kā jau minēju, manas sākumskolas atmiņas saistās ar Jums.

Jūs bijāt stingra skolotāja, taču arī ļoti, ļoti laba. Man šķiet, ka sākumskolas skolotājai tomēr ir jāprot būt gan nedaudz “mammai”, labai un mīļai, gan arī tādai īstai skolotājai – stingrai un ar raksturu, jo tie pirmie četri gadi, tas ir pats pamatu pamats skolas gaitām un arī turpmākajai dzīvei.

Pirmās atmiņas ir matemātikas stundas. Reizrēķins un dalīšana, un visas tās tolaik tik nesaprotamās matemātiskās darbības. Matemātikā mēs no Jums baidījāmies nedaudz, jo sapratām, ka matemātikā slinkot nevarēs un ar vārdiņu “nezinu” cauri netiksim. Bet toties pēc tam bija skaidrs, ka, ja naktī mūs pamodinātu, reizrēķins tiktu nosaukts nekļūdīgi. Un paldies arī par to.

Mirdza Eglīte ar klasi 2003.-2004.m.g.Skolas svinīgās līnijas uz novembra svētkiem. Vienmēr kādam bija jāskaita dzejoļi. Paldies Jums, skolotāj, ka saredzējāt mani kā vienu no tiem, kuri to varēja darīt. Man patika. Patika tas patīkamais satraukums pirms uzstāšanās, dzejoļa mācīšanās visus novembra garos vakarus. Un tad 17. novembra rītā uzvilkt izgludinātos svārkus, sapogāt balto blūzi, sapīt bizes un doties uz svinīgo līniju. Un visas, visas skolas priekšā nodeklamēt Ojāra Vācieša dzejoli par Latviju. Tās joprojām ir siltas un patīkamas atmiņas.

Jūs pratāt gan sabārt, kad tas bija nopelnīts, un atbalstīt, kad to visvairāk vajadzēja. Mēs varējām vienmēr aiziet un lūgt palīdzību vai padomu, ja vajadzēja. Ja kāds mūs apbižoja, mēs zinājām, ka aizstāvēsiet. Joprojām atceros zelta frāzi, ko teicāt vienam puisim, kurš pret meitenēm nepieklājīgi izturējās: “Tevī pieklājības ir tik, cik vistas kājā gaļas – necik!”

Joprojām skatoties klases kopbildes tā skaidri ir redzams, ka Jūs par savu klasi cēlāties un kritāt. Jums savi audzināmie bērni bija viss, vismaz man bija tāda sajūta. Jūs mums bijāt kā tāda cāļu māte, kura mazos izklaidīgos cālēnus gan paslēps zem spārna, gan sabārs, ja nepratīs uzvesties.

Vēl atceraties, ka mums klasē bija tāda sava veida tradīcija. Mēs izlozējām, kurš kuru apsveiks svētkos. Vienā no reizēm, Jūs, skolotāj, bijāt izlozējusi mani, un savos svētkos es saņēmu skaistu dāvanu – skaistu maciņu ar ķemmīti un kuloniņu ar mežāža simbolu. Neticēsiet, bet man tas viss joprojām ir. Kuloniņš joprojām skaisti vizuļo kārbiņā, maciņš arī tepat vien ir un ķemme – tā jau 15 gadus nav sadilusi, ne matus ķemmējot, ne salūzusi mazgājot. Atmiņā palicis arī medus, ko reiz saņēmu burciņā kā dāvanu.

Vispār, ja tā parunājas ar klasesbiedriem un sāk tīt atmiņu kamolu, ko tik nesanāk atcerēties. Ekskursija uz Stukmaņu muižu un visvisādi piedzīvojumi gan stundās, gan ārpus tām. Paldies Jums, ka to visu izdzīvojām kopā!

Pēc mums Jums klases, šķiet, vairs nebija. Devāties pelnītā atpūtā. Veselība ne vienmēr vairs ļāva apmeklēt skolas pasākumus, tostarp mūsu izlaidumu, bet es tik un tā zināju, ka Jūs mūs atcerējāties un nebijāt aizmirsusi. Pēc izlaiduma katram sava dzīve, un cik žēl tagad pašai, ka vienmēr bija steiga un skriešana, bet laika ienākt pie skolotājas ciemos nebija. Bet to jau mēs vienmēr saprotam tikai tad, kad ir par vēlu. Un, kā Jūs pati mums stāstījāt, ka no kļūdām mēs mācāmies. Gan no savām, gan citu. Par to tāpēc, skolotāj, piedodiet.

Tagad vienīgi varam aiziet ciemos pie jums un parunāties. Tikai tas jau ir tā, bez atbildes. Ar cerību, ka dzirdat un redzat itin visu. Es ticu, ka tā ir. Un paldies Jums vēlreiz. Par to, ka bijāt… Tā vienkārši.