Paviu novada imnzija - skolas ka

Pļaviņu novada ģimnāzija

skola, kurā dators ir tavs draugs

Paviu novada imnzija - logo

2012. gada absolvente Diāna Valdemāre

1_septembris_12_klase_2011_gadsPaskatos pulkstenī – ir tieši seši. Tūlīt klāt būs kursabiedrenes, ar kurām kopā sākām maģistra studijas. Esam sarunājušas tikties, lai atskatītos uz kopā pavadīto laiku studijās. Līdzko viņas ir klāt, iekārtojamies dīvānā, uzvāram kafiju, un sarunas var sākties. Jautājums, ko man bieži uzdod un uz kuru man vēl biežāk ir bijis neērti atbildēt – cik man īsti gadu. Šis jautājums man licis kautrēties jau skolas solā, jo savas skolas gaitas uzsāku citādi – no otrās klases. Lai gan tagad viens gads šķiet tāds nieks vien ir, skolai sākoties, man tas bija liels pārdzīvojums – biju par gadu jaunāka nekā pārējie bērni manā klasē. Šķiet, tas man devis spītu un apņēmību jau agrā bērnībā – pierādīt, ka es varu būt tikpat gudra kā pārējie, neskatoties uz vecuma atšķirību.

1_septembris_vidusskolaa_2009_gadsSagatavošanās grupiņā, ko apmeklēju, vēl Rīgā dzīvojot, biju apguvusi visu, kas bērnam pirmajā klasē būtu jāmācās. Tādēļ vecāki ar toreizējo skolas direktoru Laimoni Kalniņu pēc neliela pārbaudes darba, ko veiksmīgi nokārtoju, nolēma – es sākšu no otrās klases. Pirmā skolas diena toreiz bija ļoti satraucoša, atceros vēl šodien – vēderā stipri kņudināja, vaigi kaisa un galva sāpēja, no uztraukuma pat temperatūra uzlēkusi. Devos augšā pa skolas kāpnēm tumšā gaitenī iekšā, vēru durvis, un tur pilna klase bērnu – katrs sēž pie sava galda, visi cits ar citu aizrautīgi runā. Mamma pieveda mani pie smaidīgas sievietes, klases audzinātājas Gintas Revizores, pasmaidīja un aizgāja. Paliku viena stāvam priekšā, bet uz mani raudzījās vismaz 20 svešu acu pāru. Šķita, sekundes pārvērtušās mūžībā, man tur stāvot. Skolotāja lūdza ar sevi iepazīstināt, pastāstīt, no kurienes esmu, cik man gadu, un apsēdināja pirmajā solā.

183189Lai gan sākumā man neveicās tik labi kā pārējiem, ļoti centos darīt visu pēc labākās sirdsapziņas. Ātri sadraudzējos ar citiem klasesbiedriem, klasē sāku justies iederīga. Mācībās gāja itin labi, vienīgi rokraksts man esot bijis nesalasāms. Katru vakaru savā spītībā rakstīju pilnu burtnīcas lapu ar burtiem, kam centos izvilkt slaikas kājiņas un visus noguldīt vienādi slīpus. Burti man vēl ilgi negribēja klausīt un gulties visi vienādi, tomēr viss cits, ko skolā mācījos, galvā gūlās ļoti labi. Turpināju arī savu sirdslietu – tautiskās dejas, ko dejoju jau no trīs gadu vecuma. Tagad šķiet, tas bija vien mirklis, kad ceturtā klase jau bija pabeigta.

DSC02374Pamatskolā nokļuvām citā kabinetā pie laipnās un smaidīgās skolotājas Olitas Onckules. Sākās dienas interesantajā mājturības kabinetā, kur bijām nedaudz atrauti no pārējām klasēm. Tur vārījām, cepām, sautējām un gatavojām, šuvām, adījām un tamborējām. Ar skolotāju braucām ekskursijās, devāmies pārgājienos, piedalījāmies arī Zelta Zivtiņas čempionātā. Pamazām sadraudzējāmies ar citām klasēm, parādījās aizvien jaunas intereses. Es iestājos mākslas skolā, kur pavadīju vakarus turpmākos piecus gadus. Atkal šķita, ka pagājis vien mirklis, kad jau pienākusi devītā klase, satraukuma pilnais eksāmenu laiks un izlaidums. Dodoties uz vidusskolu, es pirmo reizi apjautu, cik pateicīga esmu vecākiem par viņu lēmumu mani laist tieši 2.b klasē, jo biju kļuvusi par daļu cieši saliedētā, sirsnīgā un atbalstošā kolektīvā. Lai gan vidusskolā mums katram bija iespēja izvēlēties mācību novirzienu, lielākā daļa lēmām palikt visi kopā un kļuvām par 10. b – matemātikas klasi. Sākās pats interesantākais un aizraujošākais skolas laiks.

IMG_8627Mūsu klases audzinātāja vidusskolā bija Vija Miķelsone, kuru ļoti ātri iemīļojām. Atbalsts un sirsnība, ar ko viņa mūs uzņēma, mūs kā kolektīvu padarīja aizvien ciešāku, iedrošināja darīt vairāk un tiekties uz labāko. Mēs ar katru dienu kļuvām aktīvāki, radošāki un izdomas bagātāki. Šīs pozitīvās īpašības ievēroja arī mūsu latviešu valodas skolotāja Armanda Lasmane, kura piedāvāja mums, pieciem klases skolēniem, uzņemties lielu atbildību – izveidot un vadīt skolas Karjeras organizāciju. Mēs sākām apzināt skolas absolventus, aicinājām tos uz skolu, organizējām pasākumus, kuros skolēniem bija iespēja klausīties absolventu stāstos par karjeras izvēli, braucām uz augstskolu atvērto durvju dienām un vēl, un vēl. Sāka šķist – jo vairāk mēs darām, jo vairāk varam izdarīt. Papildus tautiskajām dejām, Pļaviņu Mākslas skolai, Latvijas Sarkanā Krusta Jaunatnei un Karjeras organizācijai es gribēju paveikt vēl vairāk. Ar savas klases un Karjeras organizācijas komandas atbalstu iedrošinājos pretendēt arī uz skolas prezidentes titulu, un savus tuvākos draugus, klasesbiedrus – Kristu, Matīsu, Tomu un Jāni – mudināju kļūt par ministriem. Tā divpadsmitajā klasē izveidojām skolas līdzpārvaldes kodolu, kas pavēra mums jaunas iespējas realizēt savas idejas un radošo potenciālu. Tā jau saka – visspilgtāk atmiņā vienmēr paliks skolas laikā piedzīvotais, ne apgūtais. Ar mūsu fantastisko skolotāju – Vijas Miķelsones, Armandas Lasmanes, Ivetas Krastiņas, Ilzes Luksas un citu – palīdzību vidusskolā organizējām svētkus un pasākumus skolēniem un skolotājiem, devāmies uz augstskolām un konferencēm, veicām pētījumus un sekmīgi tos aizstāvējām. Tagad, uz visu paveikto atskatoties, šķiet neticami, ka starp šiem pasākumiem un notikumiem vēl atradām laiku paveikt mājasdarbus un sagatavoties vidusskolas eksāmeniem. Dodoties uz augstskolu, biju ieguvusi neatsveramu pieredzi un atmiņas, kā arī pārliecību par sevi un savām spējām.

Karjeras_dienu_organizatori__1Šis ceļojums, ko saucam par skolu, nekad nebeidzas. It visā es turpinu likt lietā savu sākumskolā izjusto spītību, pamatskolā iemācīto apņēmību un vidusskolā gūto pārliecību, ka viss ir iespējams. Moto – jo vairāk dari, jo vairāk vari izdarīt – esmu pieņēmusi par savu dzīves vadmotīvu. Tas viss man ir ļāvis 21 gadā iegūt augstāko izglītību un pirmo darba pieredzi, 23 gados – maģistra grādu un darbu savā sfērā. Paldies maniem vecākiem, skolai un skolotājiem, maniem skolas un klasesbiedriem par to, kas es šodien esmu!

OLYMPUS DIGITAL CAMERATo visu stāstot, kafija ir jau atdzisusi. Šķiet, atmiņās kavēties es varētu mūžīgi, jo tik daudz skolas laikā ir piedzīvots. Kursabiedrenes ir neticīgas – vai man tiešām tikai 23? –Vai zini, Diān,– viņas smejoties teic. – Tu esi nepieklājīgi jauna! Jā, lielai daļai manu kursabiedru maģistra studijās jau pāri 30, un no visiem Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes maģistra studiju absolventiem es atkal esmu jaunākā. Atkal jūtos kā otrajā klasē, kur vecumam toreiz bija tik liela nozīme. Un man jāsāk smieties – cilvēks jau ilgi nepieklājīgi jauns nevar palikt! Bet man kursabiedrene bilst – kāds filosofs esot teicis: “Cilvēkam ir trīs jaunības: miesas jaunība, sirds jaunība un gara jaunība. Ir žēl tikai, ka tās nekad nesakrīt laika ziņā.” Ja viņam ir bijusi taisnība, ikviens no mums ir nepieklājīgi jauns, tikai jautājums – kurā no šīm trim jaunībām mēs katrs šobrīd esam?