Paviu novada imnzija - skolas ka

Pļaviņu novada ģimnāzija

skola, kurā dators ir tavs draugs

Paviu novada imnzija - logo

1978. gada absolvente Antra Lipse (Galiņa)

Mana pirmā skolotāja
20180418Uz sagatavošanas klasi mani aizveda kā pēdējo no visiem bērniem. Citi jau bija labu brīdi mācījušies un daudz ko iemācījušies. Mani pārsteigumi sākās jau pirmajā dienā. Mums vajadzēja rakstīt ciparu 2. Man likās, ka tas ļoti viegls uzdevums, ātri savilku pa visu lapu divniekus, citu lielu, citu mazu. Kad pienāca skolotāja, izrādījās, ka tā gluži nevarēs, ka skolā jāraksta glīti un kārtīgi taisnās līnijās. Tā es iepazinos ar skolotāju Veroniku Zablocku, manu pirmo skolotāju.

Pirmajā klasē mēs atkal ar viņu tikāmies. Tagad jau mācīšanās bija nopietnāka. Skolotāja mūs gan mācīja, gan skolā bija mammas vietā. Pieskatīja, lai neskrienam ārā neapģērbušies. Lai būtu tīras rokas un laba uzvedība. Lai visiem būtu viss vajadzīgais. Viņa neļāva smieties par bērnu, ja viņa vecāki bija trūcīgāki un, piemēram, nebija nopirkuši skaitāmos kauliņus, bet iedevuši līdzi to vietā sērkociņus ar nogrieztu sēru. Taču mācīties vajadzēja cītīgi. Pat ja nebijām skolā, prasība bija sazināties ar klases biedriem un uzzināt, kas jāmācās. Mājas darbiem tik un tā bija jābūt izpildītiem un galvas gabaliem iemācītiem.

Skolotāju Zablocku mēs pamazām iemīlējām, pat ar visu viņas stingrību prasībās un vērtēšanā. Reizēm skolotāja saslima. Tādās reizēs mēs skrējām pie viņas uz dzīvokli un skatījāmies, kā skolotājai klājas. Dažreiz mēs pārcentāmies un aizskrējuši atradām skolotāju, kas tieši gatavojās doties uz skolu. Viņa smējās – esot jābaidās, ka tikai mēs viņu kādreiz neatrodam, vēl no gultas nepiecēlušos. Tā gan nekad negadījās.

Reizēm mēs kopā visi kaut ko strādājām skolotājas vadībā. Mazgājām solus klasē, gājām uz šķūni pēc malkas un katrs pa mazam klēpītim nesām uz klasi. Citreiz grābām lapas vai ko citu. Gājām pārgājienos dabā uz Mežezeru un uz fermu teliņus skatīties. Pie mums nāca interesanti cilvēki un stāstīja vai mācīja ko interesantu. Atceros mākslinieku Ziedoni, kurš arī mums mācīja pagatavot mazus mākslas darbiņus. Lai kur gājām, lai ko darījām, skolotāja vienmēr bija bērnu vidū un centās katru redzēt, katram palīdzēt.

Tas bija tiešām sen. Tik sen, ka tajos laikos 1. klasē vēl reizēm notika bērnu pēršana. Skolotāja Zablocka nekad nevienu bērnu nepēra, nekad nevienam pat ar rādītāja koku pa pirkstiem neuzsita, kas bija norma dažās citās klasēs. Arī aiz ausīm un matiem nerāva nevienu. Taču reiz klasē ieradās kāda zēna mamma un nopēra puiku klases priekšā. Neatceros, ko bērns bija nogrēkojies. Citreiz atnāca bērnu istabas inspektore un tāpat publiski nopēra zēnu, kurš bija skrējis pāri ielai braucošu mašīnu priekšā un darījis to tīšām. Skolotāja atļāva zēnus nopērt, bet pati gan nekad nevienam neko tādu nedarīja. Ja bija kāds pelnījis, sarāja vai izsauca klases priekšā, lai izrunātupārkāpumu, bet sist un raustīt bērnus nekad neatļāvās.

Kad mēs beidzām 4. klasi, skolotāju aizvadījām pensijā. Tā nu bijām pēdējā klase, ko viņa audzināja. Līdz pat šim laikam skolotāja Zablocka ir palikusi labā, gaišā atmiņā.

Skolotāja ar lielo burtu
Skolotāja Daina Smilgdrīva bija mana audzinātāja no 5. līdz 8. klasei. Kad no tā saucamās “mazās” skolas pārnācām uz “lielo” un sākām mācīties pamatskolā, man uzreiz iepatikās mūsu klases audzinātāja. Laipna, labvēlīga, bērnus mīloša skolotāja Smilgdrīva mūs centās mācīt, vadīt un audzināt bez uzkliedzieniem un sodiem. Viņa mācīja meitenēm darbmācību. Neesmu liela rokdarbniece un ne viss man viegli padevās šajā priekšmetā, taču skolotājas pacietīgajā vadībā veicās tik labi, ka nekad mazāk par 4 (5 ballu sistēmā) atzī-mē nesaņēmu, bet uz liecības arvien bija piecinieks. Ja kāds skolēns kādreiz kaut ko nogrēkojās, audzinātāja centās arvien visu izrunāt mierīgi, lai bērns saprastu savu kļūdu un tā vairs nedarītu.

Viņa veda mūs ekskursijās, rīkoja tematiskus klases vakarus, iesaistīja skolas norisēs un mudināja vienmēr uz labu, lai rīkojamies pareizi un tā, kā tas būtu par labu gan mums pašiem, gan citiem cilvēkiem. Mēs bijām pusaudži sarežģītā vecumā, un kā nu kuro rezi ar to klausīšanu un uzvedību gāja, tomēr mēs audzinātāju ļoti cienījām un centāmies klausīt.

Uz 8. klases izlaidumu visas klases meitenes sašuva līdzīga fasona kleitas no vienāda sārta auduma, un audzinātāja arī uzšuva sev kleitu no tās pašas drēbes. Izlaiduma fotogrāfi jās viņa izskatās kā viena no mums, meitenēm, tik jauneklīga un slaida. Pēc izlaiduma mēs, visa klase, vēl aizbraucām ekskursijā uz Lietuvu. Skolotāja veda mūs uz Viļņas jaunajiem dzīvojamo namu rajoniem, kas mums likās ļoti skaisti, kopā kāpām Ģedimina kalnā un apmeklējām mākslas muzeju. Bijām arī Traķu pilī un 9. forta nāves nometnes muzejā. Kauņas vēstures muzejā aplūkojām īstu mūmiju un ar vagoniņu uzbraucām kalnā, kur no skatu laukuma lūkojāmies uz pilsētu. Taču starp visiem citiem objektiem skolotāja aizveda mūs arī uz baznīcu. Mani pārsteidza tas, ka darba dienā un darba laikā tajā bija tik daudz cilvēku, pie tam ne tikai vecīši vien, bet arī jaunieši un bērni. Pēc tam audzinātāja mūs sapulcināja baznīcas priekšā. Domāju, viņa ar nolūku izvēlējās pulcēšanās vietu tieši pretī pulciņam vecīšu – ubagotāju. Pats ašākais un apsviedīgākais klases zēns pirmais noreaģēja un savāca no visiem, kas bija ar mieru labprātīgi dot, veselu sauju naudas, ko aiznesa un iebēra vecīšiem traukā. Skolotāja pati neko neteica un neieteica, bet viņas rīcība bija tiem laikiem ļoti drosmīga un patiesi audzinoša. Tad arī ne tikai es sapratu, cik ļoti mums laimējies mācīties pie šādas Skolotājas ar lielo burtu. Tā domāju ne tikai es, arī citi pamatskolas klases biedri, kurus satiku vēlākos gados, bija nonākuši pie tāda paša secinājuma, pat ja izteica to citādiem vārdiem. Tāpēc vēlreiz paldies manai labajai skolotājai Smilgdrīvai. Skolotājai ar lielo burtu!

Nepateiktais paldies
doc01733620170830111003_001Atsevišķi pieminēju divas no manām klases audzinātājām, kas man ir atdevušas daļiņu no savas sirds un centušās vienmēr virzīt manas domas, vārdus un darbus tā, lai tie nāktu par labu man pašai un darītu labu līdzcilvēkiem. Tomēr nebūtu taisnīgi, ja nepieminētu arī pārējos. Tos skolotājus, kas uz visu mūžu palikuši labā atmiņā. Tos, kas ar savu labestību mācīja mani būt labsirdīgai, ar savu iejūtību un taktu mudināja uz sirds inteliģenci. Tādu nav maz un tos, kurus vēl tagad atceros, kad pagājuši 40 gadi, kopš pabeidzu Pļaviņu vidusskolu, gribu pieminēt.

Latviešu valodu un literatūru pamatskolas klasēs mums mācīja skolotāja Milda Baumane. Brīnišķīga skolotāja, kas iemācīja man mī-lēt grāmatas, saprast dzeju, izteikt savu domu un pielietot gramatikas likumus, bet ne tikai. Viņai un viņas pieejai literatūrai bija visai noteicoša nozīme manā tālākā dzīves ceļa un profesijas izvēlē. Bez tam skolotājas Baumanes cilvēcīgās īpašības noteikti veicināja, ka esmu kaut mazliet labāks cilvēks, nekā būtu bez viņas ietekmes.

Paldies gribu pateikt arī savai ģeogrāfi jas skolotājai Ainai Avenai. Par viņu ir tik daudz spilgtu atmiņu. Viena no tām ir tāda, ka skolotāja bija pasākusi bieži krāsot un pārkrāsot matus te brūnus, te dzeltenus, te pelēkus, te rūsganus. Taču tad Jaungada sarīkojumā skolas zālē ieraudzīju viņu ar matiem maigi rozā krāsā. Tas izskatījās burvīgi un satriecoši vienlaicīgi. Šodien tas nebūtu nekas, bet toreiz tā bija liela uzdrīkstēšanās. Es patiešām atcerējos šo cilvēka iekšē- jās brīvības izpausmi uz ilgiem gadiem. Otra reize bija, kad mani vecāki atnāca mājās no kolhoza pilnsapulces un stāstīja, ka uzstā- jusies skolotāja Avena un mani slavējusi visiem šiem cilvēkiem par manu centību un attieksmi pret mācībām. Tas mani pārsteidza. Biju pārcietusi sirds operāciju, veselība nebija stipra, daudz kavēju skolu slimības dēļ. Es tiešām centos, bet kavētās dienas un reizēm arī nedēļas darīja savu, nekāda izcilniece nebiju. Tādēļ arī nedomāju, ka manu cenšanos kāds varētu būt pamanījis, pie tam vēl skolotāja, kas pat nebija mana audzinātāja.

Arī skolotājs Ilmārs Niedrītis man šķita vienmēr parauga un atdarināšanas cienīga personība ar savu veselo saprātu un mieru, taktu un smalkjūtību. Viņš mācīja fiziku, kas man šķita tāla un neizprotama zinātne, tomēr mācījos to, cik spēju, lai neapbēdinātu manu jauko skolotāju.

Tāpat ķīmijas skolotājs Māris Siliņš, kurš reiz mani izsauca atbildēt, kad nebiju mācību grāmatā ne ieskatījusies. Nācās ātri izlemt, atzīties savā nezināšanā vai celt priekšā savu metālu ķīmisko īpašību versiju. Izšķīros par otro variantu. Izgāju klases priekšā, savilku gudru ģīmi un sāku izgudrot jaunu ķīmiju. Gaidīju, ka mani tūlīt pārtrauks un atmaskos, tomēr tas nenotika. Skolotājs Siliņš noklausījās manu versiju un ielika trijnieku. Kad paskatījos mācību grāmatā, ieraudzīju, ka tur aprakstītās metālu īpašības ļoti būtiski atšķiras no mana priekšlasījuma, un skolotājs nevarēja nesaprast, ka neesmu mācījusies.

Viņu ir tik daudz, šo skolotāju, kuri savu sirdi atdeva bērniem un kurus gribētos tagad pieminēt. Piemēram, vēstures skolotāju Ainu Paradovsku un viņas vīru fi zkultūras skolotāju Jāni Paradovski. Viņi mīlēja bērnus un mācīja viņus ar laipnību un labestību. Bioloģijas skolotājas Ruta Zvirgzdiņa un Arita Niedrīte. Pie viņas reiz gadījās, ka mēs ar klases biedreni, strādādamas lauciņā, netīšām izlaidām no būrīša kāmi un baidījāmies atzīties. Tomēr skolotāja nebāra mūs un nepārmeta. Par laimi, kāmis drīz sagribēja ēst un pats bija atnācis atpakaļ. Arī vēstures skolotāja Biruta Osīte, kura pirmā mūs sāka uzrunāt ar “jūs” jau septītajā klasē un mudināja ne tikai mācīties vēsturi, bet arī interesēties par to, kas notiek pasaulē. Es noteikti varētu turpināt un man būtu vēl, ko pieminēt ar labu vārdu. Tomēr tas nav mans nolūks nosaukt vārdos visus skolotājus. Ko patiešām gribu – pateikt viņiem visiem lielu un sirsnīgu PALDIES par stingrību un labsirdību, pažēlošanu un taisnīgumu, dzīves un grāmatu gudrībām un visu citu labo, ko esmu guvusi savos nu jau tik tālajos, tomēr spilgtā atmiņā palikušajos mācību gados Pļaviņu vidusskolā.