Paviu novada imnzija - skolas ka

Pļaviņu novada ģimnāzija

skola, kurā dators ir tavs draugs

Paviu novada imnzija - logo

1956. gada absolvente Aija Zeltīte Kamša (Mekša)

4

Mani pirmie bērnības gadi aizvadīti Stendē. Kad vecāki Ābeļu pagastā, Daugavas kreisajā krastā pretī Pļaviņu kultūras namam, iegādājās māju “Saulītes”, nokļuvu skaistā lauku vidē: vasarās ziediem piebirušās pļavās, rudeņos raibo lapu klājienā, ziemā sniegotos klājienos, pavasaros vērot, kā atdzīvojas daba. Sevišķi mani vilināja Daugavas ūdeņi.

Skolas gaitas uzsāku 1945. – pirmajā pēckara gadā. Kopā ar kaimiņu bērniem ar laivu vai prāmi cēlāmies pāri Daugavai un devāmies uz skolu Pļaviņās. Vēl tagad atmiņā palikusi toreizējā Daugaviņa, tās gleznainie krasti, staltās, simtgadīgās priedes, plostnieku darba saucieni.

Toreiz vidusskolas telpas remontēja, jo Lielā Tēvijas kara laikā skolā bija iekārtots hospitālis, tāpēc mācības notika Daugavas ielā 53.

2

Vecāku Mildas un Jāņa Kamšu darbavietas maiņas dēļ pārcēlāmies dzīvot uz Gostiņiem, tāpēc mācības 1949. gadā 5. klasē uzsāku Gostiņu septiņgadīgajā skolā. Mūsu mājās “Saulītēs” palika dzīvot radinieki.
Sakarā ar Pļaviņu HES celtniecību līdz 1964. gadam bija jālikvidē visas Daugavmalas saimniecības, starp tām bija arī mūsu “Saulītes”. Ēkas ar buldozeriem un traktoriem nojauca jau 1963. gadā.
Pienāca 1964. gada pavasaris – ziedēja ievas, visi augļu un košuma krūmi, ogulāji. Beidzot uz neatgriešanos bija jāatvadās no daudzus gadus rūpīgi koptā dārza. Vīri ar zāģiem rokās ķērās pie darba. Nozāģētie kociņi ātri piegūla zemei. Katrs ābeles, bumbieres celms, pavasara atdzīvināts, straumītēm šļāca koku sulu, – ziediem birstot, raudāja augļu koku celmi… Raudāja celmi, raudājām arī mēs. Tāds nežēlīgs liktenis bija daudzām Daugavas krasta saimniecībām.

1952. gadā beidzu pamatskolu un atgriezos Pļaviņu 1. vidusskolā 8. klasē.

3

Toreiz ziemas bija sniegiem bagātākas, satiksmes autobusu nebija, tāpēc kopā ar citiem klases biedriem no Gostiņiem ik rītu kājām devos uz vidusskolu. Dažos ziemas rītos, kad naktīs bija sakritusi bieza sniega kārta un putināja, ceļš bija saplūdis kopā ar ceļmalas grāvjiem, jo ceļus netīrīja. Mēs, priecīgi čalodami, dažreiz grāvī sniegā iegrimdami, steidzāmies uz skolu. Dažu rītu kādam gadījās braukt ar zirdziņu, tad pēc kučiera atļaujas sakritām ragavās un dziedādami ātrāk nokļuvām uz stundām.

Tādu ekstru kā tagad, kad skolēni tiek atvesti ar autobusiem vai vieglām automašīnām, nevarējām pat iedomāties. Nesūdzējāmies arī par to, ka, dažkārt, ierodoties skolā, bija mitras zeķes, jo zābaki bija liela greznība, daudziem bērniem bija tikai vienkāršas kurpītes – tie bija pēckara gadi, kurus gan patiesi varējām saukt par krīzes gadiem.

Arī toreiz skolā darbojās interešu pulciņi: dramatiskais pulciņš, koris, ansambļi, mākslas vingrošana, sporta nodarbības, “čaklās rokas”, deju pulciņš.

Esmu pateicīga jebkuram skolotājam, kurš mūs mācīja un audzināja. Es kā skolotāja to izjūtu un tagad protu novērtēt vislabāk.

Vēl šodien labi atceros mūsu klases audzinātāja Ilmāra Niedrīša runu izlaidumā 1956. gadā, kuru nobeidza ar vārdiem: ”Esiet godīgi!”
Šie viedie vārdi manā dzīvē daudzkārt ir palīdzējuši.

1

Protams, neesmu bijusi paraugskolniece, kopā ar citiem vienaudžiem ir darītas arī nerātnības.

Lūk! Kādā fizkultūras stundā skolotājs meitenēm noteiktā laikā lika aizskriet līdz Gostiņiem un atpakaļ. Līdz Gostiņiem aizskrējām, bet tur radās ideja – atpakaļ aizbraukt ar gadījuma mašīnu. Tā arī izdarījām. Pilsētas sākumā no vaļējās mašīnas izkāpām, mazliet pakavējāmies, skolas sporta laukumā ieskrējām tuvu noteiktam laikam. Ātrāk atskrējām dažas meitenes, nedaudz vēlāk pārējās. Tas palicis noslēpumā līdz šodienai. Nez kā skolotājs būtu reaģējis? Tagad atvainojamies!

Jaukus brīžus sagādāja mūzika. Dziedāšanas skolotājs Paulis Mežulis, būdams Pļaviņu kultūras nama jauktā kora diriģents, skolas dziedātājus iesaistīja kā palīgspēku Pļaviņu kultūras nama jauktā korī. Tas mums deva iespēju piedalīties kopkorī Staburagā un Oliņkalnā Dziesmu un deju svētkos, izjust kopkora skanīgumu, emocijas.

5

Vidusskolu beidzu 1956. gadā, bija jāizvēlas savu dzīvi saistīt ar mūziku vai kļūt par skolotāju. Izvērtējot visus plusus un mīnusus, izvēle par labu nosliecās pedagoģijai. Nolēmu studēt bioloģiju, bet pietrūka divu punktu. Laikrakstā izlasīju sludinājumu, ka Jelgavas pedagoģiskais institūts (vēlāk skola) vēl uzņem studentus ar vidusskolas izglītību. Daudz nedomāju, aprunājos ar vecākiem un izlēmu doties uz Jelgavu. Kad biju nokārtojusi eksāmenus, saņēmu vēstuli, ka mani biologos uzņems, jo grupai pietrūcis studentu, bet es savu nākotni jau biju izlēmusi, atlika nokārtot GDA (Gatavs darbam un aizsardzībai) normatīvus.

Pateicoties fizkultūras skolotāja Artūra Grīvnieka stingrībai, neatlaidībai, iegūtais sportiskais rūdījums lieti noderēja, kārtojot GDA normas – tos nokārtoju ar pirmo piegājienu. Par to skolotājam liels PALDIES!

Ieguvu 1. – 4. klašu un praktisko darbu no 5. līdz 7. klasei skolotājas profesiju, mācījos pie vokālā pedagoga, nostiprināju klavierspēles prasmes. Praksi vadīju Rīgas 45. vidusskolā 1. klasē. Klasē bija 45 skolēni!

6

Kopā ar diplomu saņēmu nosūtījumu darbā uz Balviem, bet liktenis bija lēmis citādāk. Nejauši Gostiņos satiku Gostiņu septiņgadīgās skolas direktoru Viktoru Urbanoviču. Viņš jautāja: “Kur strādāsi?” Es atbildēju: “Balvos.” Viņš teica, ka Gostiņos arī vajagot skolotāju. Viņam radās ideja – man nekavējoties jādodas uz Balviem, jāsatiek skolas direktore, jāizstāsta radusies situācija, jānodod Viktora Urbanoviča vēstule ar galvojumu, ja Balvu skolā var iztikt, viņš garantē nodrošināt man darbu. Rezultāts man bija labvēlīgs.

Toreizējā Pļaviņu rajona izglītības nodaļas vadītāja Monika Smeltere man rakstīja pavēli par darba uzsākšanu Gostiņu septiņgadīgajā skolā. Pēc rajona sadalīšanas 1967. gadā turpināju strādāt Pļaviņu 2. pamatskolā, vēlāk, līdz 2000. gadam, Pļaviņu ģimnāzijā. Nevienu brīdi neesmu nožēlojusi savu darba izvēli. Skolotāja darbs nav viegls, bet netrūkst arī skaistu mirkļu. Atceros. Starpbrīdis, pirmklasniece bikli pienāk pie manis un klusi saka: “Gribu pasēdēt klepī.” Nu ļoti mīļi! Meitenīte ieraušas klēpī, pagriežas pret mani, pētoši skatās, paspēlējas ar manu saktiņu un saka: “Mamma man teica, ka tu skaisti dziedi.” Man nāca raudiens. 7Otra meitenīte stāv blakus un saka: “Palaid arī mani!” Ļoti aizkustinoši. Tādi mazi mirklīši ir zelta vērti. Žēl, ka pēc četriem gadiem jāšķiras, jānodod viņi 5. klases skolotājiem, interesējos par viņu veiksmēm un neveiksmēm. Man jāsāk viss no jauna ar citu kolektīvu. Ar jaunu klasi kontakts veidojas citāds, sapratne jāatrod vienmēr un ar visiem. Man gandarījums ir par to, ka daudzus gadus (43) esmu nostrādājusi skolās, kurās pati esmu mācījusies.