Klāt reibinošais ziedu laiks – kautrīgi plaukst maijpuķes, reibina dullie ceriņi un kastaņu savādais baltums, cēlas nosnigušas ābeļu ziedlapiņas, smiedamās dzelto gaiļbikses. Un maigās magones. Šīs trauslās, vējos stiprās, ugunīgās magones! Tās, kuras savu dvēseles siltumu spēj izsēt visapkārt kā mazas sēkliņas- daudz, neskaitot un bezgala viegli. Šis ziedu uznāciens, šis ziedu trakums esam mēs visi. Mēs esam ziedi! Cits vēl pumpurā, daži tikko uzplaukuši, bet kāds trakulīgi sārts jau bauda vēju un vasaru. Un visi esam skaisti pa savam. Tā ir! Lai tā būtu vienmēr! Esam ziedi! Esam kā magones – sārts un gaisīgs pļavas vēstījums,  esam kā kastaņu sveces – balti un cēli ziedu ķekari, esam miera pilnās ābeles – sirdsmieram un sapņiem. Lai esam  smalkie un neprātīgie ceriņi, jo tikai tā varam gaidīt vasaru, jo tikai tā varam svinēt dzīvi! Lai tā būtu vienmēr!

Aiga Bērziņa, Draudzīga skola