Kādā aprīļa audzinātāja stundā no klases audzinātājas uzzinājām patīkamu vēsti -mūsu skolotāja ir uzvarējusi ekskursiju pieteikumu konkursā un mēs esam ieguvuši  finansējumu klases ekskursijai no Vītolu fonda. Urrā! Mēs dosimies uz  skaistāko Latgales vietu, par kuru lielākā daļa bijām tikai dzirdējuši. Kad skolotāja mūs iepazīstināja ar ekskursijas mērķi un apskatāmajiem  objektiem, ļoti ieinteresējāmies un ar nepacietību gaidījām 28. maiju.
Nu pienāca diena, kad  gaidījām pie skolas autobusu, kurš vedīs mūs uz galamērķi. Zinājām, ka ceļš būs garš, tāpēc ieņēmām sev patīkamas, ērtas vietas autobusā, bet meitenes bija parūpējušās par vispārēju jaurtību, vadot dažādas spēles.
Iebraucot Aglonā, uzreiz devāmies uz Maizes muzeju. Tur mums pastāstīja, ka agrāk maizi cepa tikai no rudziem, un mēs garšojām cietos rudzu graudiņus. Tad izmēģinājām spēkus dzirnakmeņu griešanā – miltu  malšanā. Šis darbs pat ne visiem zēniem  bija pa spēkam, bet agrāk to darījušas  tikai meitas. Maizītes ieraugu garšojām un smaržojām, un klausījāmies jocīgajā  latgaliešu valodā stāstījumu par katras saimnieces rakstu zīmēm uz tikko izceptas maizes, kas arī bija cepējas vizītkarte. Tad sēdāmies pie saimes galda un baudījām tikko cepto melno un balto maizīti, nodziedājām tautasdziesmu un, pateikuši paldies, devāmies un Kara muzeju.
Tur mums stāstīja par Latvijas likteni 2. pasaules kara laikā, par cilvēkiem, kas karoja  dažādās – vācu vai krievu – pusēs, bet bieži bija pat no vienas ģimenes. Iepazināmies ar ieročiem un karavīru formas tērpiem (bijām pārsteigti, dzirdot par  Hugo Boss zīmolu un redzot to uz vācu šineļiem).  Mēs varējām uzvilkt arī dažādus tērpus, uzlikt karavīru cepures un pat ,,pabraukt” ar vāciešu motociklu ar blakusvāģi. Tā bija fantastika!
Ļoti skaista un sakopta vieta Aglonas tuvumā ir Karaļa kalns – koka skulptūru parks.17m augstās figūrās attēloti Bībeles personāži un ainas. Te baudījām dabas un cilvēku darba skaistumu.
Un tad braucām uz Aglonas baznīcu. Šī nebija parasta vieta, bet enerģijas pārpildīta. Ieejot iekšā, vajag būt klusiem, jo Dieviņš ir tuvu. Skats bazilikā bija iespaidīgs un izjūtas – tādas nepasakāmas, kā noslēpumainas, neizskaidrojamas… Sapildījuši pudelēs svētavota ūdeni, devāmies mājās.
Pēc šīs ekskursijas es sapratu, ka  dzimtajā Latvijā  ir daudz interesantu, skaistu, neiepazītu  vietu un ka es vispirms gribu izzināt tās, tad var  braukt uz ārzemēm.
Liels paldies mūsu klases audzinātājai Veltai Rullei par ekskursijas organizēšanu, bet par naudiņu pateicamies nodibinājumam ,,Vītolu fonds”.

                                                                        Rūdis Ruciņš-Vējiņš, 7.a klase