…gribētos, lai līgani un skaisti šodien krīt baltās pārslas… Mierīgi, lēni un rimti… Tad mēs palūkotos un redzētu- viena, otra, trešā… Tādas mazītiņas un trauslas… Tās izvilina mums smaidu un priecīgu lidojuma sajūtu… Tās krīt, krīt un krīt… Tās palēnām, pakāpeniski un nesteidzoties apklāj visu zemi… No tādām sīkām pārsliņām rodas tāāādas kupenas… Neticami, jo katra pārsliņa ir tik sīka… Tās krīt, virpuļo, un mierīgi , rimti visu zemi pārklāj ar baltu un tīru villaini. Tāpat ir ar mums – cilvēkiem. Ja Tu zini, ka gribi savā ikdienā un dzīvē kaut ko mainīt , tad tici, ka neatlaidīgi, mierīgi un rimti Tu ar mazajām baltajām domiņām apklāsi visu pelēcību…Vajag tikai laiku, mieru un mīlestību! Tāpēc- skolas preses ministrija visiem, visiem, visiem 2015.gadā

…novēl LAIKU.
Ne tādu, kurā esam nebeidzamā skrējienā, bet gan tādu, ko veltām cits citam.
…novēl VĀRDUS.
Ne tukšus un ne tādus, kas sāpina otru, bet gan īstus un vērtus.
…novēl MIERU.
Ne tādu, kas ārēji miermīlīgs, bet gan tādu, kas ir patiess un īsts Tevī pašā.
…novēl PRIEKU.
Ne tādu, kas uzlikts sejā kā izcila maska, bet tādu, kas laužas ārā no Tavas sirds un vaigā nevar palikt nepamanīts.
…novēl MĪLESTĪBU.
Ne tādu, kas skan kā parasti, bet VAIRĀK – vairāk par to, ko spējam, vairāk par to, ko iedomājamies, vairāk par to, ko no mums „prasa”, un vairāk par to, ko, šķiet, spējam dot. Vairāk par to, ko mēs uzdrošināmies.
Mīlestību dot un saņemt.