2012. gada absolvente Linda Milsone
Savas skolas gaitas aizsāku 2000. gada 1. septembrī 1. c klasē ar klases audzinātāju Kristiānu Balodi. Par to laiku diži daudz nav, ko atcerēties, bet palikušās fotogrāfi jas stāsta, kad jaukā, saulainā un rudenīgā dienā, kad mazus, nobijušos ar gladiolām rokās “lielie” ieveda mūs skolā, tā sākās manas skolas gaitas Pļaviņu vidusskolā. Kopā klasē bijām 22 skolēni, jauni draugi un “vecie”, ar kuriem mācījāmies vasaras skoliņā, jo agrāk bērnudārzs pirms skolas nebija obligāts.
No sākumskolas atceros, ka ar skolotāju Kristiānu Balodi ļoti bieži braucām dažādās ekskursijās: uz Siguldu, uz Rūjienas saldējuma fabriku un teātra izrādēm, kā arī rīkojām klases pēcpusdienas, uzvedām Ziemassvētku lugas, kuras apmeklēja mūsu vecāki. Patika, ka skolotāja par labiem darbiem spieda dienasgrāmatā saulītes zīmodziņu, bet par sliktiem – lāča ķepas. Bet tad pēkšņi, kā tas notiek pieaugušo dzīvē, skolotājai pieteicās meitiņa un viņa aizgāja dekrētā, tas mums bija kaut kas briesmīgs, jo nozīmēja, ka mums būs cita klases audzinātāja.
3. klases sākumā par mūsu klases audzinātāju kļuva Mirdza Eglīte. Mums tas bija smags, bet noderīgs laiks, jo jauku, mīļu skolotāju nomainīja stingra un prasīga. Bija jauki un dažreiz ne tik jauki brīži. Bet domāju, ka mūsu klases skolēni noteikti, nakts melnumā no miega modušies, zinās reizināšanas tabulu, jo mums to iekala smadzenēs pašā dziļākajā rieviņā. Tajā laikā tika sists pa pirkstiem ar lineālu, kniebts sānā, bet viss bija pēc nopelniem. Kaut arī stingra, bet tāpat mīļa, un ļoti grūti bija atvadīties no skolotājas, kad pabeidzām sākumskolu, jo tas nozīmēja ne tikai jaunu klases audzinātāju, bet arī jaunus mācību priekšmetus un “augstākus” stāvus.
No 5. līdz 9. klasei klases audzinātāja mums bija Armanda Lasmane. Klasē līdz tam laikam arī bijām 22 skolēni, ne visi tie, kas sākumskolā, jo citi palika uz otru gadu vai aizgāja mācīties citur. No pamatskolas spilgtākās atmiņas noteikti ir ģeogrāfi jas skolotājas Lilitas Vanagas stundas, kurās ne tikai varēja stāvēt kaktā, bet arī puiši varēja spēlēt dambreti, lai tikai netraucētu citiem mācīties. Skolotājas Iras Ņikiforovas vadītās matemātikas stundas ar mešanu ārā no kabineta un teicienu, kuru dzird vēl šobaltdien: “Tur ir durvis, staigā!”
Mēs bijām diezgan “traka” klase, jo katrs bijām ar savu raksturu un pieeju. Bija kautiņi, nesaskaņas, mūsu stundās sēdēja ne tikai klases audzinātāja vai mācību pārzine, bet arī vecāki. Tajā laikā ļoti jūtama bija klašu sāncensība, kura klase ir labākā mācībās, skolas dzīvē, konkursos, īpaši jūtama sacensība bija starp c un b klasi. Bija arī jauki brīži – klases vakari, jo tie vienmēr notika svinību zālē, katram klases vakaram bija tematika, viens no pirmajiem bija “Popiela”, kad ar klases meitenēm attēlojām grupu “Prāta vētra” un ieguvām 1. vietu. Skaists bija klases vakars “Misters šlipse” un “Misis bante”, tajā bija ne tikai zināšanu pārbaudes, bet arī vizuālais izskats un uzstāšanās ar savu priekšnesumu, bija pat speciāla žūrija, kura beigās apbalvoja vairākās nominācijās. Protams, nevar aizmirst vairākas ekskursijas, viena no tām diži ir palikusi atmiņā – uz šokolādes fabriku “Laima”, kad mūsu ekskursijas autobuss neatbrauca un mums vajadzēja skriešus skriet uz dzelzceļa staciju, lai paspētu aizbraukt uz Rīgu. Protams, nevar aizmirst mūsu uzvaru un biļeti uz fi nālu ZZ čempionātā, kur pierādījām, ka mēs tomēr esam vienoti un varam sasniegt daudz. Manuprāt, skolotājai Armandai Lasmanei vēl joprojām kabinetā atrodas mūsu “Zelta čemodāns”.
Tā kā bijām ļoti enerģiska klase, darījām daudz blēņu, visas pat tagad nevar tā atklāt, bet viens no beidzamajiem klases vakariem laikam visiem paliks atmiņā, arī tiem, kuri jau to bija ieplānojuši un izdarīja, kā arī tie, kuri tikai domāja un sameta naudu, jo beigu beigās lielākā daļa rakstīja paskaidrojumus. Tas jums intrigai, jo, kā teicu, ne visus nedarbus var atklāt.
Mūsu 9. klases izlaidumu M. Brimmerbergas Pļaviņu vidusskolā, manuprāt, atcerēsies daudzi, jo kopā bijām četras devītās klases, kas mūsdienās mūsu skolā nav vairs sastopams notikums. Par visiem pieciem kopā pavadītajiem gadiem skolotāja Armanda Lasmane mūs katru atceras vēl šobaltdien un paldies viņai par to, jo, lai cik mēs tagad nebūtu lieli, viņa ir viena no tām skolotājām, pie kuras mēs katru Žetonu vakaru vēlamies aiziet ciemos.
Uzsākot mācības vidusskolā, bija atkal kaut kas jauns, jauni klasesbiedri, audzinātāja. Atnākot uz skolu 1. septembrī, visa klase bija sadalījusies pa grupiņām, jo 10. a klasē bija apvienoti skolēni no visām četrām 9. klasēm, un visus trīs gadus par šo klasi nācās uztraukties skolotājai Olitai Onckulei. Vidusskolā bija jauki laiki, jo tie bija pēdējie trīs gadi, kurus pavadīju kā skolniece Pļaviņas novada ģimnāzijā.
Diži jau nekas nemainījās, kaut arī kļuvām vecāki, nedarbus darījām tāpat kā pamatskolā. Mācību priekšmetu skolotāji arī nemainījās, bija tie paši iepazītie, tāpēc likās, ka vidusskola nav nekas sarežģīts. Klase mums atkal bija “baigā”, jo vara piederēja meitenēm, pār klasi valdīja viņas, “nabaga” astoņi zēni, kuriem katru dienu bija jāsadzīvo ar 12 meitenēm.
No vidusskolas atmiņām varu pastāstīt, to kā mēs katru gadu pavasara vidū, kad skola beidzās, nobastojām divas matemātikas stundas, bet ne jau katrs atsevišķi, bet gan visi kopā, jo 10. klasē gājām ciemos pie klasesbiedrenes dzert tēju, bet 11. klasē kā bērni gājām uz “Zviedru skanstīm”. Kur palika 12. klase? Laikam tad mēs sapratām vai sākām domāt ar galvu, ka bez matemātikas nav izredžu pabeigt skolu. Kaut ir teiciens: “Ja Zinča pabeidza vidusskolu, to pabeigs jebkurš!”
Kā nekā pienāca Žetona vakars un nemanot arī 12. klases izlaidums. Tas notika kultūras namā. Aizkustinošs bija brīdis, kad stāvi Kultūras centrā, apkārt ir viesi, draugi, skolotāji, klasesbiedri un tu nodod skolas karogu nākamajiem 12., tas ir tik emocionāls brīdis, kad tu saproti, ka nu jau viss, tev jāizvēlas savs ceļš, kur doties. Vienlaicīgi šis brīdis ir priekpilns, tai pašā laikā arī skumīgs, jo tā, kā bija skolā, nebūs vairs nekad.
Un nu jau 2017. gada februārī mēs, bijušās 12.a klases skolēni, nosvinējām savu piecu gadu jubileju, kopš esam pabeiguši Pļaviņu novada ģimnāziju, lai gan nebijām visi, tāpat bija prieks katru redzēt. Atcerēties skolas laikus, pasmieties par tiem laikiem, kad viss likās tik vienkārši. Reti kurš Žetona vakars paiet secen, ja mēs neesam aizgājuši parunāties ar skolotājām, īpaši skolotāju Armandu Lasmani, Ivetu Krastiņu, Aigu Bērziņu un Aivu Siliņu, kura diemžēl skolā vairs nestrādā. Skolas gadi ir jāizbauda, jo tā, kā tevi lolo, skolo un māca vidusskolā, nav augstskolās, universitātēs vai koledžās, tur tev ir jācīnās saviem spēkiem. Tāpēc novēlu katram izbaudīt skolas gadus, lai ir, par ko nākotnē stāstīt mazbērniem.
Daudz laimes skolai 100 gadu jubilejā!