1992. gada absolvente Dina Gailīte

Atceroties skolas laiku, prātā nāk daudzi izcili pedagogi, kas lika stingru pamatu mūsu – 20. gadsimta 80. un 90. gadu skolēnu – tālākajam izglītības un dzīves ceļam un kuru dēļ Pļaviņu vidusskola bija starp labākajām mācību iestādēm Latvijā. Starp skolotājiem, kam personīgi esmu vislielāko pateicību parādā, noteikti jāmin mūsu pirmā klases audzinātāja Aija Mekša, ķīmijas skolotājs Māris Siliņš, bioloģijas skolotāja Vaira Siliņa, vācu valodas skolotāja Ilze Seipule, vācu valodas un pasaules literatūras skolotāja Maija Baklāne, mūzikas skolotāja Staņislava Kalniņa, latviešu valodas skolotājas Milda Baumane un Anita Bērziņa, matemātikas skolotājas Ārija Auziņa un Anita Seikovska, fi zkultūras skolotājs Aleksandrs Kondratskis, skolas direktore Edīte Kupča un citi.

Tomēr īpašu vieta manās skolas gaitās un tagad jau vairāk nekā 25 gadus senajās atmiņās ir zīmēšanas un rasēšanas skolotājai Maijai Kleberei. Atsaucoties aicinājumam skolas simto jubileju sagaidīt ar atmiņām par labākajiem Pļaviņu vidusskolas pedagogiem, nebija šaubu, ka ir jāuzraksta par Maiju Kleberi – viņas mākslinieces talants un pedagoģes dotības, cilvēciskais miers un sirsnība ir būtiski ietekmējuši daudzus skolotājas audzēkņus un viņu tālākos dzīves ceļus, pat tad, ja nav sekots viņas pēdās mākslas pasaulē. Turklāt Pļaviņu vidusskola bija M. Kleberes pirmā un vienīgā darbavieta – tai veltīti visi skolotājas gandrīz 35 darba gadi. (Šī raksta pamatā ir skolotājas Maijas Kleberes ilggadējās draudzenes pļaviņietes Genovefas Vaideres atmiņu stāstījums, skolotājas izglītības dokumentu kopijas, vēstules, atmiņas u.c. Pļaviņu vidusskolas muzeja materiāli (paldies par atbalstu skolotājai Ivetai Krastiņai), kā arī raksta autores Dinas Gailītes un Emīlijas Gailītes atmiņas par skolotāju M. Kleberi.)

Maijas Kleberes dzīve aizsākās Daugavas kreisajā krastā – Sēlpilī, “Tīreļos”, 1934. gada 10. jūnijā. Kamēr vien tur turpināja saimniekot viņas mamma Minna, tikmēr skolotāja bieži apciemoja dzimtās mājas. Mammai Maijas dzīvē bijusi īpaši nozīmīga loma: viņa uzaudzināja meitu viena pati, un abām bija ciešas attiecības visu mūžu.

Sarunā ar citu ilggadējo Pļaviņu pedagogu Pēteri Lusti, kas publicēta vietējā rajona laikrakstā, M. Klebere 1989. gadā stāstīja: “Jau no bērnu dienām māte mani mācīja saskatīt sev apkārt skaisto šķietami vienkāršās lietās, mācīja nedarīt pāri visam dzīvajam, nesamīt čaklo skudru, pacelt un atbalstīt aizlauztu zaru vai ziedu, mīlēt dzīvniekus. Māte man mācīja arī dzīves ziņu – uzklausīt padomus, bet pārvērtēt ar savu prātu. Pieņemt, kas pieņemams, nedarīt to, ko uzskati par nepareizu. Starp mums abām pastāvēja klusa noruna – smaidi, un visi tev smaidīs līdzi. Bēdājies, bet tikai vienatnē. Neapgrūtini citus ar savām nelaimēm.” (P. Luste. Ilgie gadi skolā jeb par gaidāmo tikšanos pie mežābeles. Staburags, 1989, 30. septembris, Nr.117.)

To, cik liela nozīme dzīvē bija mammai, viņa vēlāk iemūžināja Minnas Kleberes kapa piemineklī Pļaviņu Bārukalna kapos, kas darināts pēc skolotājas zīmējuma: uz tā attēlota māte, kas tur pie rokas meitenīti un rāda apvārsni, uz kuru tiekties.

No Sēlpils Maiju Kleberi skolas gaitas aizveda uz Rīgu: 1955. gadā viņa iestājās Latvijas PSR Kultūras ministrijas Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā un 1957. gadā pabeidza pilnu kursu mākslas pedagoģiskajā specialitātē. Ar valsts kvalifi kācijas komisijas 1957. gada 25. jūnija lēmumu “pilsonei Kleberei, Maijai Kārļa m. piešķirta kvalifi kācija zīmēšanas un rasēšanas skolotāja”, 28. jūnijā viņa saņēma šīs skolas diplomu Nr. 149792. Gan skolotāja pati, gan viņas māmuļa esot cerējušas, ka aizsākto mākslas pasaules ceļu Maija varēs turpināt, studējot Mākslas akadēmijā, diemžēl šādas domas grūto pēckara sadzīves apstākļu dēļ vajadzēja atmest un sākt darba gaitas. (Atceros, ka nožēlu par to, ka nav varējusi īstenot sapni par mākslas studijām, skolotāja izteica arī mums, saviem zīmēšanas pulciņa audzēkņiem, un to sapratām kā mudinājumu pašiem noteikti tiekties uz augstskolu.)

Skolas muzejā ir saglabājusies vēstule, kuru Rīgas Jaņa Rozentāla mākslas skolas pedagoģijas 5. kursa audzēkne Maija Klebere 1956. gada oktobrī raksta Pļaviņu vidusskolas vadībai un vaicā, vai nākamajā, t.i., 1957./58. mācību gadā nav vajadzīgs speciālists zīmēšanā un rasēšanā. Šāda vajadzība skolai bija, un Maija Klebere 1957. gada rudenī sāka skolotājas gaitas Pļaviņās, tobrīd noteikti nespējot iedomāties, ka tā būs arī viņas dzīves vienīgā darbavieta – līdz pat 1992. gada ziemai, kad nācās rakstīt atlūgumu strauji pasliktinājušās veselības dēļ. Tātad Pļaviņu skolā tika aizvadīti gandrīz pilni 34 mācību gadi.

Jāatzīmē arī, ka Pļaviņu skola jau iepriekš bija varējusi lepoties ar saviem tēlotājas mākslas skolotājiem: pirms Otrā pasaules kara Pļaviņu ģimnāzijā zīmēšanu bija mācījuši ievērojamie latviešu mākslinieki gleznotājs Aleksandrs Štrāls (1879 – 1947) un tēlnieks Voldemārs Jākobsons (1899 – 1974).

Ilggadējā Pļaviņu vidusskolas direktore Edīte Kupča skolotājas Kleberes darba gaitu sākumu vēlāk atcerējās šādi: “Pļaviņu vidusskolā vēl vecajā ēkā ienāca jauna skolotāja ar bizi, brūnām, domīgām acīm un smaidu tik laipnu un sirsnīgu, ka pat vispelēkākajā dienā paliek silti un gribas smaidīt pretī.”

Atnākot dzīvot uz Pļaviņām, Maija sastapa domubiedrenes – draudzeni visai turpmākajai dzīvei – Genovefu Vaideri, kā arī kolēģes – jaunās skolotājas Aiju Mekšu, Ausmu Grīsli, Mildu Baumani, Ainu Paradovsku. Viņa aktīvi iesaistījās ne vien skolas, bet arī pilsētas sabiedriskajā dzīvē – neizlaida kultūras pasākumus Pļaviņu kultūras namā, gāja uz zaļumballēm Oliņkalnā, Vietalvā un citur, bet Ainas Avenas vadītajā Pļaviņu amatieru teātrī savas labās dikcijas dēļ ne vien spēlēja lomas, bet darbojās arī kā sufliere.

Vienlaikus Maija saglabāja ciešas saites ar dzimto Sēlpili Daugavas otrajā krastā, daudz palīdzēja mammai, kamēr vien viņa saimniekoja “Tīreļos”. Kā atmiņās stāsta Genovefa Vaidere, laikā, kad vēl nebija uzbūvēta Pļaviņu HES un Daugava nebija uzpludināta, nokļūt Sēlpilī no Pļaviņām skolotāja Klebere varēja ātri – vasarā viņa upei brida pāri pa krācēm, bet ziemā Daugavu šķērsoja pa ledu.

Pļaviņās skolotāja tika arī pie savas dzīvesvietas – dzīvokļa Raiņa ielā 20, otrajā stāvā. Turp vēlākos gados pie viņas pārcēlās arī mamma. Dzīvoklī krājās plaša bibliotēka: visas padomju apstākļos pieejamās mākslas grāmatas – gan reprodukciju albumi, gan mākslas enciklopēdijas latviešu un krievu valodā, gan arī laba daiļliteratūra, tai skaitā, sengrieķu un romiešu darbu tulkojumi.

Turpat mājas pagalmā bija mazdārziņš, kurā skolotāja audzēja puķes, kuras pēc tam labprāt arī pati zīmēja un gleznoja. Izpalīdzīgā rakstura dēļ viņai veidojās labas attiecības ar kaimiņiem. Maija sirsnīgi palīdzēja vecākiem ļaudīm. Neilgu laiku bija precējusies, tāpēc kādu laiku dokumentos viņa minēta kā Kovaļova.

Skolotājai ļoti patika kaķi, dažkārt viņai bija pat vairāki mājas mīluļi vienlaikus. Ar vienu no tiem reiz gadījās jautrs piedzīvojums, ko viņa pēc tam stāstīja skolā: kaķis bija izkritis pa dzīvokļa vaļējo logu un pēc tam pūlējies ielēkt tajā atpakaļ. Taču, protams, nebija varējis tikt līdz otrajam stāvam un ielēcis pirmā stāva kaimiņu dzīvoklī pa logu, kas bijis tieši apakšā un arī bijis atvērts, kaimiņi pēc darba atnākuši mājās un nav varējuši saprast, kā dzīvoklī uzradies kaķis.

Darbu Pļaviņu vidusskolā Maija Klebere uzsāka vēl vecajās telpās Daugavas malā, Daugavas ielā 50, bet pēc tam turpināja jaunajā ēkā Daugavas ielā 101, ko atklāja 1966. gadā (gandrīz vienlaikus ar Pļaviņu HES) un kurā, izveidojot divplūsmu skolu, apvienoja abu toreizējo Pļaviņu latviešu un krievu vidusskolu skolēnus. Viņas zīmēšanas un rasēšanas kabinets Nr. 25 atradās jaunās skolas ēkas otrajā stāvā, ar lieliem, gaišiem logiem uz Daugavas pusi. Tā iekārtojums bija pilnībā skolotājas izveidots. Kabinets tika atzīts par labāko tēlotājas mākslas kabinetu toreizējā Stučkas rajonā. Jāatceras, ka tolaik jebkurš uzlabojums skolas telpās faktiski notika tikai pēc skolotāju iniciatīvas un ar kopīgiem pašu skolotāju un skolēnu pūliņiem, turklāt ar nosacījumu, ka izdevās dabūt defi cīto krāsu u.c. materiālus. Atceros, ka kādā vasaras brīvlaikā 80. gadu nogalē skolotāja bija pati izkrāsojusi kabineta sienas kā krāsainu puķu pļavu – padomiskajā pelēcībā bērnu acīs tas bija liels brīnums.

Skolotāja Klebere mācīja zīmēšanu un rasēšanu jaunās Pļaviņu divplūsmu vidusskolas 4. – 11. klases (jeb tā sauktās “lielās skolas” Daugavas ielā 101) skolēniem – gan krievu, gan latviešu valodā. Muzejā saglabājies buklets galvenos padomju skolas zīmēšanas un rasēšanas skolotāja darba virzienus formulē šādi: “kabineta materiāli – tehniskās bāzes pilnveidošana; skolēnu spēju izkopšana mākslā un rasēšanā; skolēnu estētiskā audzināšana”.

Skolotājas Kleberes “sabiedriskie pienākumi” (skolas estētiskās padomes vadītāja, noformēšanas sektora konsultante, skolas muzeja padomes locekle) izpaudās kā līdzdalība skolas telpu noformēšanā dažādiem svētkiem – viņa izgatavoja padomju laikos skolā bieži nepieciešamos plakātus, stendus, sienasavīzes un lozungus, ar izdomu un gaumi noformēja skolas zāles izlaidumiem, vecāku dienām, Jaunā gada svinībām u.c. pasākumiem. Tāpat viņa ieguldīja ļoti lielu darbu skolotājas Ausmas Grīsles 1965. gadā dibinātā Pļaviņu vidusskolas muzeja noformēšanā, kā arī muzeja iekārtošanā pēc tā darbības atjaunošanas vēlākajos gados.

Skolotājai Kleberei bija arī vairākas audzināmās klases. Visvairāk liecību saglabājies par klasi, kas Pļaviņu vidusskolu absolvēja 1970. gadā un pēdējā zvana dienā skolas priekšā iestādīja mežābeli. Pēc 20 gadiem, 1990. gadā, skolas absolventi ar savu audzinātāju tikās salidojumā jau pie krietni izaugušā kociņa. Tāpat skolotāja Klebere ilgus gadus strādāja Pļaviņu vidusskolas internātā par audzinātāju – tur pa darba nedēļu dzīvoja bērni, kuriem bija grūti izbraukāt uz attālākām mājām.

Tomēr skolotājas īstā sirdslieta, šķiet, bija zīmēšanas jeb tēlotājas mākslas pulciņš, ko viņa vadīja visus darba gadus un kurā centās iesaistīt skolas audzēkņus jebkurā vecumā, līdzko pamanīja viņos ķērienu uz zīmēšanu. Kādā 80. gadu atskaitē, kas saglabājusies skolas muzejā, skolotāja ir norādījusi pulciņa darbu tēmas: skices no dabas, kluso dabu kompozīcijas, tematiskais zīmējums, stāstu un dzejoļu ilustrācijas, dekoratīvie noformējumi, apsveikumi un ielūgumi, plakāti “Saudzē dabu!”.

Zīmēšanas pulciņi nebija masveidīgi, visbiežāk tajos darbojās 10 – 20 skolēni, bet uz nodarbībām regulāri nāca vēl mazāk, un tā bija tiešām neliela daļa no tolaik bērnu skaita ziņā ļoti lielās Pļaviņu vidusskolas. Šāds neliels audzēkņu skaits nozīmēja to, ka pulciņa nodarbības faktiski bija gandrīz kā privātstundas zīmēšanā. Apvienojumā ar skolotājas Kleberes sirsnīgo dabu tas bija kā mājīgs stūrītis lielajā Pļaviņu vidusskolas “mašinērijā”, kur paralēli noritēja arī daudzas citas ārpusstundu aktivitātes krietni augstākās “toņkārtās” – masveidīgie pionieru un komjauniešu pasākumi, deju un koru kolektīvu mēģinājumi un koncerti utt.

Ik gadu skolotāja Klebere rīkoja labāko audzēkņu (arī to, kas negāja uz pulciņu, bet zīmēja tikai mācību stundās) darbu izstādes skolas Vecāku dienās, kā arī pieskaņojoties 70. – 80. gados ļoti populārajām republikas mēroga Mākslas dienām aprīlī – tai skaitā ne vien skolā, bet arī Pļaviņu kultūras namā. Bērniem tas bija milzīgs lepnums – atrast savus darbiņus šādā “izstādē” (parasti tas bija kādā no skolas gaiteņiem izkārts ļoti garš papīra pamats, uz kura bija salīmēti zīmējumi, pie katra norādot autoru un klasi), tos varēja redzēt ne vien citi skolēni, bet arī “jauno mākslinieku” vecāki un skolotāji!

Katru gadu skolotāja Klebere rīkoja skolas zīmēšanas olimpiādes, bet to uzvarētājus zīmēšanas pulciņa nodarbībās gatavoja dalībai rajona un republikas zīmēšanās olimpiādēs, kurās pļaviņieši bieži vien guva godalgotas vietas.

Skolas muzejā atrodamas vien atsevišķas ziņas par zīmēšanas olimpiāžu uzvarētājiem, tādēļ var pieminēt tikai dažus vārdus un gadus, par kuriem nejauši saglabājusies informācija. Tā, piemēram, 1977. gadā Stučkas rajona olimpiādē piedalījušies pieci Pļaviņu vidusskolas skolēni, no viņiem uzvaru guvusi pļaviņiete Danuta Vītola, bet 3. vietu – Ineta Vāvere un Inta Zariņa. D. Vītola vēlāk devusies uz republikas zīmēšanas olimpiādi. 1981. gadā skolas olimpiādē uzvarējis Gatis Staprēns, otro vietu ieguvušas Elita Lase, Inese Žverello un krievu plūsmas skolniece Švirjova (vārds nav norādīts). 1990. gada olimpiādē pirmo vietu ieguvuši Dace Višņevska, Dina Gailīte un Viesturs Kaģis, otrajā vietā ierindojusies Ineta Kakāne, Evita Briede, Inese Jēce, Ilze Krūmiņa, trešajā – Lāsma Eglīte, Kaspars Ozols, Jānis Vilcāns, Daina Stirāne un Aigars Ašaks.

Vairāki skolotājas Kleberes zīmēšanas pulciņa audzēkņi izvēlējās sasaistīt savu turpmāko izglītību un profesiju ar mākslu: Mārīte Kluša kļuva par pazīstamu grafi ķi, Ziedonis Vecauziņš bija talantīgs koktēlnieks, bet Ineta Vāvere savu talantu nolēma piepildīt arhitekta profesijā. Pie skolotājas Kleberes mācījies arī Pļaviņu rakstu mākslinieks Uldis Beķeris.

Nobeigumā gribētos pateikties par skolotājas Kleberes ietekmi uz maniem skolas gadiem un turpmāko dzīvi.

Skolotājas Kleberes zīmēšanas pulciņā nokļuvu jau pirmajās klasītēs, kad viņa to bija ierosinājusi maniem vecākiem. Atceros, kad mamma pirmo reizi mani no sākumskolas aizveda uz pulciņa nodarbību “lielajā skolā”, biju diezgan apmulsusi. Un liekas pat, ka atceros pirmo uzdevumu – ar krāsām uzzīmēt savu māju. Tā kā dzīvojām daudzstāvu mājā, tas nemaz nelikās viegli – daudzi logi, balkoni utt. Tomēr skolotāja uzreiz nāca talkā ar padomu (neiedziļināties katrā sīkumā, bet zīmēt lielās līnijās), un zīmējumu izdevās ar godu pabeigt. Tā tas pie skolotājas bija vienmēr – katram audzēknim viņa deva vecumam un spējām atbilstošu, atšķirīgu uzdevumu, kā arī palīdzēja un palaboja darba procesā. Palicis atmiņā arī lielais miers, kas zīmēšanas kabinetā valdīja pulciņa nodarbību laikā. Tas noteikti atspoguļoja skolotājas pašas nosvērto raksturu, kā arī ļāva koncentrēties uz zīmēšanu. Pat tas, ka vienlaikus skolotāja risināja savas audzināmās klases vai citus ar skolu saistītus jautājumus, nelikās traucēklis.

Tēlotājas mākslas pulciņā darbojos gandrīz visus skolas gadus un vairākkārt sekmīgi piedalījos arī rajona un republikas mēroga zīmēšanas olimpiādēs. Lai labāk sagatavotos, skolotāja dažkārt aicināja mani zīmēt arī pie sevis uz dzīvokli Raiņa ielā – tur par modeļiem kalpoja dārza puķes, Pļaviņu ainava, ko varēja redzēt pa dzīvokļa logu, un skolotājas kaķis. Jāatzīst, ka tolaik mums pat prātā neienāca, ka par šādām individuālām nodarbībām būtu skolotājai kaut kā jāatlīdzina. Gluži otrādi – atceros, ka promejot es vēl dabūju pilnu somu ar plūmēm no viņas dārza. (Līdzīgs
entuziasms skolā bija raksturīgs arī, piemēram, skolotājai Maijai Baklānei, kas papildus obligātajām stundām privāti mums mācīja vācu valodu!)

Ļoti spilgti palikuši prātā braucieni uz Rīgas olimpiādēm, kurp mūs ar skolotāju Kleberi ar automašīnu veda mani vecāki – Emīlija un Jānis Gailīši. Tā kā olimpiādes parasti sakrita ar Mākslas dienu pasākumiem, pa to laiku, kamēr mēs, no visas Latvijas sabraukušie bērni, Rīgas 3. vidusskolā zīmējām (parasti tās bija jau iepriekš kopā katram ar savu pedagogu izdomātas un pat vairākkārt izmēģinātas tematiskas kompozīcijas), skolotāja kopā ar maniem vecākiem apmeklēja Mākslas dienas pasākumus. Mana mamma joprojām ar prieku atceras, ka kādā no šādām reizēm viņi esot bijuši pat Džemmas Skulmes darbnīcā!

Pateicoties panākumiem zīmēšanas olimpiādēs, tiku uzaicināta vasarās piedalīties mākslinieka Jāņa Anmaņa vadītajās skolēnu zīmēšanas nometnēs “Varavīksne”, kas vasarās norisinājās pie Cēsīm. Tur ieguvu draugus uz mūžu, kā arī ieskatu Latvijas mākslas pasaulē, kāds citur nebūtu iespējams. Kaut arī mana tālākā izglītība un profesija nav saistīta ar mākslu, skolotājai Kleberei varu būt pateicīga, ka šī pasaule man nav sveša. Tāpat esmu pateicīga par viņas gleznām un mākslas grāmatām, kas pie mums nonāca pēc skolotājas aiziešanas. Bet pavasaros, kad plaukst pumpuri, ikreiz atceros, ka viņa sacīja: katram kokam un krūmam tie ir atšķirīgā krāsā – vienam violeti, citam rozīgi, citam pelēcīgi…

Skolotājas dzīve aprāvās pārāk ātri – 57 gadu vecumā. Pēdējos gados viņu nomāca plaušu slimība, tomēr viņa centās saglabāt dzīvesprieku. Pedagoga gaitas Maija Klebere ofi ciāli pārtrauca 1992. gada janvārī, kad veselības dēļ vairs nevarēja strādāt, bet jau martā noslēdzās arī skolotājas mūžs. 1992. gada 10. martā Pļaviņu vidusskolas zālē notika atvadīšanās no skolotājas Kleberes. 35 Pļaviņu vidusskolai veltītos darba gadus sēru pasākumā simbolizēja 35 skolnieču godasardze. Skolas direktore Edīte Kupča ilggadējo kolēģi uz Bārukalna kapiem izvadīja ar vārdiem: “Tu nevarēji iedomāties sevi bez skolas, tāpat kā skola bez Tevis.”

Kad vēlāk domājām par uzrakstu uz viņas kapa plāksnes, vienīgā pareizā izvēle līdzās Maijas Kleberes vārdam bija – Skolotāja.