1987. gada absolvente Silga Stučka

1976. gada septembris skolā pie Daugavas sapulcēja gan bērnudārza dzīvi iepazinušus topošos pirmklasniekus, gan mājasbērnus, un vecāki savus lolojumus uzticēja pirmās skolotājas Vilhelmīnes Daukstes audzināšanai. Jau no pirmās klases mēs jutāmies īpaši, jo mūsu klases telpa bija atsevišķi no visām pārējām klasēm – 2. stāvā virs “mazās” skolas (Daugavas iela 50) sporta zāles. Uz citām ēkām gājām, ja tajās notika kādas atsevišķas stundas, pusdienās vai dzert tā laika bērnu biedu – pienu. Klases audzinātāja bija stingra un prasīga, bet prata mūs aizraut ar interesantiem ārpusstundu pasākumiem, klasesvakariem. 1. – 3. klašu mācību laikā dabas mācību mums mācīja Dzidra Stūre, fi zkultūru Jānis Pradovskis, Gunta Kondratska, darbmācību Herta Krēsliņa, Regīna Šimkeviča, krievu valodu Rita Zuļģe un, kad mūsu pirmo skolotāju un audzinātāju Vilhelmīni Dauksti pārcēla darbā uz “lielo” skolu, par ārpusstundu darba organizatori un par 3.b klases audzinātāju kļuva tēlotājmākslas skolotāja Broņislava Siņicina, matemātiku mācīja Antoņina Skurule.

Laiks starpbrīžos arī pagāja jautri, jo “pa kluso” varēja nočiept kādu ābolu skolas izmēģinājumu lauciņā vai sacerēt briesmu stāstus par to, kas notiek vecajā skolas šķūnī, kurā tikt iekšā varēja tikai kopā ar kādu skolotāju, kad bija jānes malka skolas krāsnīm. To gan darīja tie skolēni, kas mācījās pagarinātās dienas grupā. Neticami, bet āra tualete skolas pagalmā tolaik šķita pilnīgi normāla lieta.

Kopā ar audzinātāju Broņislavu Siņicinu mēs pirms stundām dziedājām internacionāli, PSRS himnu, dziesmu par to, ka “Ļeņina mazbērni esam un krūtīs sev zvaigznīti nesam” un lasījām A. Gaidara stāstu “Timurs un viņa komanda” un par pionieriem varoņiem, jo no oktobrēniem gatavojāmies kļūt par pionieriem. Gatavošanās komunisma celtniecībai – tas bija šī gada audzinātājas galvenais mērķis. Tik ļoti gaidījām pāriešanu uz “lielo” skolu!

Pirmajā 4. klases septembrī gājiena laikā uz Ļeņina pieminekli, lai noliktu ziedus, uz “mazo” skolu skatījāmies jau no augšas, jo šķita, ka esam jau ļoti lieli. 4. klasē mūsu audzinātāja bija matemātikas skolotāja Gaida Dubro, kurai diemžēl nācās gada beigās no Pļaviņu vidusskolas aiziet, un mūsu audzināšanu turpināja matemātikas un fi zikas skolotāja Anita Kokina. Gājām pārgājienos, piedalījāmies pasākumos, skolotājai vienmēr bija radošas idejas, ar ko aizraut un ieinteresēt. Mums bija ļoti žēl, kad 7. klases vidū uzzinājām, ka atkal esam pārmaiņu priekšā. Mācību gadu ar mums kopā pabeidza audzinātāja Daina Smilgdrīva (vēlāk Kūlaine). Viņa mācīja meitenēm darbmācību un bija ļoti mīļa un sirsnīga. Lai veiksmīgi pabeigtu pamatskolu (tajā laikā 8. klasi), par mūsu klases audzinātāju norīkoja krievu valodas skolotāju Marutu Gailīti. Kopā pavadījām daudz laika gan stundās (un tolaik mums bija 5 krievu valodas un arī politinformācijas stunda), gan ārpusstundām (rudens talku laiks septembrī un klasesvakari). Puiši regulāri meitenes sveica 8. martā, bet meitenes puišus savukārt 23. februārī. Blēņu pietika un arī mācībās tik labi neveicās kā “a” klasei (1. – 3. kl.audz. Dzidra Stūre, 4. – 8. kl. Milda Baumane), bet mēs bijām saliedēts un draudzīgs kolektīvs. Klases audzinātāja mums uzticējās, un bieži vien klasesvakaros ballējāmies vieni paši. Mēs skolotājas uzticību nepievīlām, lai gan kuriozu pietika, piemēram, netīšām pirms klases pasākuma no 3. stāva nokrita mūsu kūka. Bet arī šo situāciju mēs spējām glābt. Sporta stundās slēpojām ap Sveķīti un laidāmies lejā no Kamielīša, un, ja sporta stundas iekrita dienas beigās, mājās vēl nesteidzāmies. Arī izlaidumā mēs izcēlāmies, jo meitenes ierasto melno svārku vietā uzšuva karmīnsarkanus. Tas bija pārsteigums arī skolas vadībai.

Kad sākām mācības 9. klasē, kas tolaik jau bija vidusskola, tad īpaši priecīgi nebijām, jo gan “a”klase – Marika, Daiga, Dace, Dina, Santa, Aina, Roberts, Zigmunds, Andis,Andris, Aldis, gan mūsējā –”b” – Ilonda, Kristīne, Iveta, Svetlana, Andra, Silga, Lilita, Valda, Inese, Aivars, Vilnis, Juris, gan klāt pienākušie skolēni no Kalsnavas un Sausnējas – Gita, Daina, Igors, Ivars, Ingūna 10 un Ingūna 11 (meitenēm bija uzvārdi vienādi) – bija apvienoti vienā lielā 29 cilvēku kolektīvā. Audzinātāja – matemātikas skolotāja Ārija Auziņa un arī kādu laiku praktikante Anita Seikovska. Nepagāja ilgs laiks, kad jau cits citam pierīvējāmies un drīz vien sevi parādījām kā radošu un atraktīvu klasi. Mums bija izcili dziedātāji, sportisti, dejotāji. Pēc divu gadu sadarbības skolotāja Ārija Auziņa pārgāja darbā uz Odzienas astoņgadīgo skolu, un pēdējā vidusskolas gadā par audzinātāju mums kļuva krievu valodas skolotāja Zoja Dubkeviča. Mums patika skolas dzīve. Gan stundās, gan starpbrīžos bijām dzīvespriecīgi, varētu teikt, arī diezgan nerātni. Gadījās gan stundas nobastot, gan divniekus nopelnīt. Ar 7. veikalā nopirkto baltmaizes kukulīti ar kefīru vai limonādi reizēm cienājās visa klase (pat stundas laikā). Stundu garums – 45 minūtes, mācības notika arī sestdienās, slēpošana Jaujās – arī svētdienās. Gandrīz katru nedēļu konkursi, pasākumi, kuriem jāsagatavojas. Meitenes vidusskolā ieguva daiļdārznieces profesiju, bet puiši apguva traktormācību. Vēl skolas laikā mums vienu dienu nedēļā bija jāveic sabiedriskie darbi, tad devāmies strādāt uz padomju saimniecību “Pļaviņas” vai kolhoza “Selga” dārzniecību. Paspējām gan izmācīties, gan dejot vidusskolas deju kolektīvā, kuram mēģinājumi notika vakaros, gan doties uz agrajiem treniņiem basketbolā. Ņemot vērā, ka tas bija padomju laiks, bijām aktīvi komjaunieši, taču jau tajā laikā puišiem aiz žaketes atloka bija piesprausts sarkanbaltsarkans karodziņš, un politinformācijā runājām par dažādām interesantām tēmām, bet, ja nāca pārbaude – vienmēr bija gatava paraugstunda (gadiem viena un tā pati – par Lielo ierosmi). Tas bija laiks, kad visa klase gājām uz Pļaviņu kinoteātri, lai ar sajūsmu noskatītos Jura Podnieka filmu “Vai viegli būt jaunam?” un, sajūtot jau brīvākas vēsmas, apģērbā un frizūrās parādījās panku stila elementi. Diskotēkas ārpusskolas apmeklēt drīkstēja tikai vasarā, bet skolas laikā tas bija aizliegts, taču, neskatoties uz risku būt pieķertiem un ar samazinātu uzvedības vērtējumu, slepus devāmies uz Klintaines ciema kultūras namu, kur uzstājās “Disko Bites”. Skolēni, kas dejoja vidusskolas deju kolektīvā, devās arī uz sadraudzības pasākumu uz Sarkandas vidusskolu Kazahijā. Soļojām ierindas skatē, dziedājām korī gan no rīta agrajā stundā, gan pēc stundām. Tā bija obligāta stunda. Skolotāji vidusskolā? Ķīmija – Māris Siliņš, bioloģija – Vaira Siliņa, matemātika – Ranta Knauere, fi zika – Juris Seipulis, ģeogrāfi ja – Lilita Vanaga, angļu valoda – Monika Norkārkle, vācu valoda – Maija Baklāne, fi ziskā audzināšana (notika meitenēm un puišiem atsevišķi) – Rūdofs Lietavietis, Aleksandrs Kondratskis, Gunta Kondratska, Lonija Dobkeviča, rasēšana – Maija Klebere, informātika – Vilis Vilks (un to braucām reizēm mācīties uz Stučku (vēlāk Aizkraukle)), militārā mācība – Uldis Baumanis un Pavļenko Nikolajs (notika tikai krievu valodā), darbmācība – Māris Siliņš meitenēm un Leons Laizāns puišiem. Krievu valoda – Zoja Dubkeviča. Bibliotēkā strādāja Anita Bērziņa, bet mācību grāmatas izsniedza Jānis Paradovskis. Vēsturi mācīja skolas direktore Edīte Kupča, mācību pārzines bija Elvīra Ņikoforova un Ruta Zvirgzdiņa, bet ārpusstundu darba organizatore – Armanda Lasmane. Ar skolotājiem centāmies sadzīvot draudzīgi, prasmīgi spējām novirzīt no stundas tēmas, lai parunātos par dzīvi, glābām cits citu stundās, sūtījām špikerus, bet reizēm arī, lai ieviestu stundās kārtību, tika palīgā saukta skolas vadība. Vasarās strādājām LOTOS vienībās ne tikai vietējās saimniecībās, bet arī Moldāvijā. Ravējām kilometriem garas biešu vagas vai arī slaucām govis. Moldāvijā tika vākti augļi. Skolā mums patika dzīvot – klasē pa jokam bija izveidojusies ģimene ar visiem radu rakstiem. Mēs negaidījām, kad audzinātāja nāks un atgādinās, ka jāgatavo priekšnesums vai jāpiedalās kādā konkursā. Mēs bijām priecīgi, ja mūsu scenārijos skolotāja nejaucās. Reizēm gan tas nāca mums pašiem par ļaunu, jo par to, ko darījām uz skatuves, skolotājai bija jāsniedz paskaidrojumi skolas vadībai, piemēram, vēstures pēcpusdienā mēs izdomājām saģērbties kā senie grieķi un priekšnesuma laikā rokās turēt keramikas trauciņus ar degošu ēteri, bet, kad trauki sakarsa, tos, strauji novietojot uz grīdas, ēteris izlija un dega uz zāles parketa. Skolas vadībai nepatika arī mūsu priekšnesums 11. klases Jaungada pasākumā, kad visa klase, tērpušies maisos, dejojām mežoņu – cilvēkēdāju deju. Bet – tieši šādi notikumi ir palikuši atmiņā. Trīs dienas pirms Žetonu vakara audzinātāja jautāja, vai mums ir, ko rādīt? Vai jau pēc Žetonvakara viņai neesot jāraksta atlūgums? “Obižajetje, Zoja Georgijevna! Vsjo budjet v porjadke!” skanēja atbilde. Un bija arī – apjomīgs un daudzpusīgs priekšnesums ar dzejām, dejām un dziesmām. Tad arī mēs pirmo reizi nodziedājām mūsu dziesmu…”Šīs dienas rīts kā spārnos mani nes”.

2017. gada Žetonvakarā – sava žetona 30 gadu jubilejā – to dziedājām atkal. No 29 bijām ieradušies 17!! Pirms pusgada mūžībā bijām pavadījuši Andi un tajā mirklī vēl nenojautām, ka pēc mēneša smiltājā guldīsim Santu. Šķiet, kļuvām vēl tuvāki cits citam. Mūsu klase ir īpaša, to saka arī citi skolasbiedri, jo, katru reizi satiekoties, pazūd gadi, kas mūs attālina no skolas laika, un esam atkal tie paši trakulīgie un foršie vienpadsmitie. Kādu laiku uzturējām tradīciju – satikties ik pēc pieciem gadiem, bet kopš 2010. gada satiekamies katru gadu. Tie ir skaisti un neaizmirstami mirkļi,un katrs šāds pasākums dod enerģiju un vairo dzīvesprieku. Tādēļ vēlējums Pļaviņu vidusskolas 1987. gada absolventu vārdā – lai skolēniem skaists skolaslaiks, skolotājiem gandarījums par darbu, bet absolventiem – vairāk atcerēties skolas gadus un SAVU skolu, lai kāds tai būtu nosaukums. Mūsu skola ir mūsu lepnums no laika laikā!