1979. absolvents Armands Igaunis

1979. gadā, kad mācību nobeiguma eksāmeni jau savilkušies kā melni negaisa mākoņi pie pamales un draudīgi tuvojās, mēs rakstījām sacerējumu par savu skolu, tas bija vienpadsmitās klases beigās. Par tām izjūtām, kas kuram ir dvēselē, ko mēs domājam par sevi, savu skolu un par dzīvi vispār…

“Pēc piecām minūtēm mēs aiziesim no skolas. Šis ir tas brīdis, kad jāpārdomā skolā pavadītie, khm…. gadi. Bet es savus neatceros, precīzāk, negribu atcerēties. Paliek vienīgi. …. Nezinu. Kaut kas jau paliek.

Celies augšā un iesim! Diezgan ir sēdēts un būts. Prom, prom… Nu ko tu kavējies? Ir nu gan tie cilvēki – nevar vien savākties! Paņem, kas ir tavs, un nozodz, ko tev nedod. Tikai paņem, lūdzu, visu.

Es paveros atpakaļ un ar skatiem noglāstu logus. Es atceros katru – ar viņu bēdām un triumfu, spožumu un plaisu. Es atceros gaiteņus, atceros durvis. Es atceros soļus: mazus un lielus, biklus un pārgalvīgus, manus un citu…

Es nokāpšu pa kāpnēm. Vecajām skolas kāpnēm. Es aiziešu. Kāpnes ir vecas, kāpnes ir apdrupušas, bet vēl glabā manu soļu steigu un sūrmi…”*

dvJā, tādi nu mēs bijām. Tādi paši kā visi jaunieši – nedaudz pieauguši, nedaudz buntavnieki, ar savu skatu uz dzīvi un savu sāpi. Tādi paši kā visi citi. Varbūt nedaudz ar tā laika un laikmeta spiedogu. Astoņpadsmit gadi ir tas skaistais un brīnumainais laiks, kad formējas cilvēka personība, un viņa visu mūžu var ietekmēt tā laika līdzcilvēku, vecāku un skolotāju aura. Domāju, ka ikviens mans klasesbiedr s visu mūžu dvēselē nesīs kādu daļiņu no Pļaviņu skolas gaisotnes.

Jāsaka, ka šie vidusskolas gadi pagāja mūsu audzinātājas Ainas Avenas zīmē, kā to nosauktu astrologi. Tās tālās planētas ar kaut kādu mistiska spēka lauku ietekmējot visus, kas ir dzimuši zem viņu zīmes, un tad tālāk vada un ierīmē cilvēka dzīves gājumu. It kā to tieši nejūt, bet kad tā bezkaislīgi no maliņas paskatās – jā, tā laikam tomēr ir! Mūsu klasei neveicās ar audzinātājiem, pirmā audzinātāja bija tikai vienu gadu, tad bija skolotājs –praktikants, un tad beidzamo gadu mūs vadīja Aina. Šis gads bija piepildīts un rimts. Skolotāja mācēja radīt ap sevi spēka lauku, notika komunikācija, bija klases sapulces, gatavošanās ierindas skatēm, aģitbrigāžu konkursam, nepatīkamu notikumu iztirzāšana, Jaungada eglītes dedzināšana mežā, prieki un bēdas, viss bija. Kā jau tas dzīvē notiek. Pāri visam pārklājās teātra mīlestība. Skolotāja bija tuva teātra pasaulei, viņa sadabūja izrāžu biļetes Rīgas teātros un tad piedāvāja skolēniem. Brauca pilns autobuss. Atceros padomju laika autobusu nožēlojamo tehnisko stāvokli ar neērtajiem sēdekļiem un nestrādājošo apkuri. Atceļā no izrādes, ziemā, makts melnumā, vajadzēja krietni savīstīties pret aukstumu, bet tāpat bija tauriņi vēderā, atceroties emocinālo, dvēseli pacilājošo izrādi. Skolotāja kļuva par visas vidusskolas kvintesenci.

Jaunas vēsmas skolas dzīvē ienese latviešu valodas un literatūras skolotāja Guna Locmere. Viņa atnāca strādāt uz Pļaviņu vidusskolu no augstskolas, būdama pati jauna un ar svaigu dzīves uztveri. Viņas stundās atraisījās brīvdomība, savu uzskatu paušana un savas dzīves pozīcijas apzināšanās. Varbūt tā bija viņas jaunība, kas ļāva pietuvoties jauniešu līmenim un, veidojot atklātu dialogu, pacelt sava priekšmeta mācīšanu vajadzīgajā līmenī. Tajos gados iznāca rakstnieka Ē. Hānberga stāstu krājums “Kartupeļu rakšana Ērgļos”. Lasījām to, analizējām. Parasti dzīves notikumi – darbības ar zemi, kartupeļu rakšana. Nekā patētiska, nekādi izcilie varoņdarbi, bet tur bija zemes zapte iekšā. Tā bija viņa, kas sasaistīja A. Upīša Brīviņa rīcības motīvus ar mūsdienu cilvēka psihi un deva sapratni, kas ir dzīve. Tā bija viņa, kas organizēja pavasara laivošanu pa Salacas upi. (Par ko gan saņēma “stružku” no skolas vadības.)

Man labā atmiņā ir izskatīgā un šarmantā krievu valodas un literatūra skolotāja Ilga Morozova. Viņa bija skolotāja ar lielo burtu. Skolotājai Ilgai pietika pārlaist vienu skatienu klasei, lai pieklustu un nomierinātos vislielākie klases nebēdņi. Talants. Viņas mācību priekšmets mums tolaik likās nu tāds pasauss un ne visai interesants. Ar gariem zobiem lasījām obligātos gabalus no Puškina “Kapteiņa meitiņa”. Tikai vēlāk, ar dvēseles briedumu, sākās patiesa interese par klasikas dziļumiem. Tāda jau ir tā skolas būtība – dot to pirmo grūdienu bērna dvēselei.

Ja atceramies par valodu mācīšanu Pļaviņu vidusskolā, tad obligāti jāpiemin angļu valodas skolotāja Monika Norkārkle. Tajos laikos mums īsti nebija skaidrs, kāpēc vispār vajag mācīties to angļu valodu. Ko lasīt angliski grāmatu veikalos nebija, aiz dzelzs aizkara netikām, satelīta raidījumu ar riebīgo kapitālistu propagandu tolaik nebija. Vispār nekā angliskā nebija. Nu labi, ja vajag to ierakstiņu atestātā, nu tad pamocīsimies. Monika bija prasīga! Mums prieki sākās, kad skolotāja saslima un uz kādu laiku iegūla slimnīcā. Saorganizējāmies skolēnu grupiņa un aizgājām viņu apsveikt slimnīcā uz 8. Martu. Kā šodien atceros. Pasniedzām nelielu pašizgatavotu dāvaniņu un gaudulīgi apgalvojām, ka mums viņas ļoti pietrūkst un mēs ļoti ilgojamies pēc viņas angļu valodas stundām. Monika ļoti saprotoši pakratīja galvu un teica, ka viņa gan zinot, kā tas esot patiesībā….

Atmiņas par skolu veido katrs skolotājs ar savu temperamentu un savu devumu. Ir ieturētāki džentlmeņi, kāds bija Ilmārs Niedrītis. Niedrīša kungs vienmēr staigāja uzvalkā un ar šlipsi. Solīds, pieklājīgs, zinošs. Viņš pasniedza tehniskos priekšmetus: fi ziku, astronomiju. Savukārt fi zkultūrieši parasti ir enerģiski, bļaustīgi, ar svilpi ap kaklu un ģērbušies treniņtērpā. Rūdolfs Lietavietis. Neliela auguma, enerģijas pilns, īsts fi zkultūras skolotājs. Puišu cieņu viņš ieguva, demonstrējot “saulītes griešanu” ap stieni. Savos gados! Man tā īpaši labi atmiņā palikusi viena ar sportošanu saistīta epizode ar R. Lietavieša piedalīšanos. 1979. gada ziema mēs, puiši, kārtojām GDA normas slēpošanā 5 km distancē. Distancē tieši man priekšā paklupa klasesbiedrs Jānis A. Tik traģiski sagadījās, ka uzreiz nolauza abu slēpju galus. Tik muļķīgi gadās vienu reizi 100 gados, bet tā nu tas notika. Tādās reizēs vainīgais cenšas tā klusiņām nolīst, jo nav zināms, kā reaģēs skolas vadība. Tā nu Jānis pēc stundas nodod skolotājam Rūdolfam abas slēpes, iepriekš abus nolauztos galus rūpīgi uzspraužot atpakaļ. Skolotājs ātri paņem slēpes, tās pieslien pie sienas un sniedzas pēc nākošajām, bet tad Jāņa slēpēm pēkšņi nokrīt abi gali, paliek tikai slieces… Mirkli noliktavā valdīja kapa klusums, tad atskanēja pērkondimdošs bļāviens: “Jāni, nāc šurp!” Pēc gadiem Jānis kļuva par Latvijas mēroga sporta darbinieku un piepildīja savu sapni par sporta virsotņu sasniegšanu.

Pļaviņu skola bez Silikāta nebūtu skola. Silikāts bija iesauka ķīmijas skolotājam. Māris Siliņš mūsu laikā iesāka savu skolotāja karjeru un starpbrīžos enerģiski pārvietojās pa skolas gaiteņiem, atslēgu bunti žvadzinot. Ķīmijas kabinets bija viņa templis! Jāsaka, ka viņš pats ar savām oks – red reakcijām un ogļūdeņražu rindu bija liels bieds daudziem skolēniem, īpaši meitenēm. Man bija tā laime būt viņa ķīmiķu sektā, apmeklēt ķīmijas pulciņu, kur, protams, tika izdarīti visādi apšaubāmi eksperimenti, stikla kodināšanu ieskaitot. Tā jau tas ir, ka, izciešot tā brīža smagu priekšmetu apguves mocības, tikai no laika atskata var saprast ieguvuma nozīmīgumu. Daudzi jo daudzi skolēni vēlāk bija pateicīgi par labām ķīmijas zināšanām, kas pavēra tālākās izglītības vārtus.

Atceroties tos nopietnos un “sausos” mācību priekšmetus, jāmin kompetentā matemātikas skolotāja Ranta Knauere. Toreiz mums bija pasmaga mācību programma matemātikā, ar visiem funkciju atvasinājumiem un vektoru reizinājumiem. Skolotāja prata piedabūt skolēnus apmeklēt matemātikas pulciņu un fakultatīvās nodarbības par ārpusklases vielu!

Skolas kultūras dzīvi neapšaubāmi kuplināja dažādi skolas kori. Pļaviņu vidusskolā bija ļoti labā līmenī nostādīta koru kultūra, un skolotājas Staņislavas Kalniņas koristi un viņas vadītie ansambļi sasniedza ievērojumus panākumus dažādos konkursos un skatēs. Te nu jāsaka, ka visi skolēni dalās divās pretstatīgās grupās – tie, kas var to meldiņu noturēt, un tie, kas ir no Dieva apdalīti. Muzikālie skolēni tika intensīvi nodarbināti dažādos koru mēģinājumos gan pirms stundām, gan pēc stundām. Tie, kam nebija muzikālu dotību, savukārt mācījās atpazīt mūzikas klasikas skaņdarbus un komponistu biogrāfi jas. Tas, protams, bija vieglāk, nekā bezgalīgi vingrināties pareizā toņkārtā nodziedāt komunistiskā patriotisma dziesmu: “U seļe Krjukovo pogibajet vzvod (Vse patroni končiļis, boļše ņet granat) u živih ostaļis toļko semera soldat!” Tagad mēs par to varam pasmaidīt, bet tajos padomju laikos tāda satura dziesmas bija kā obligātas nodevas pastāvošajai iekārtai. Jāsaka, ka skolas gados šis “padomiskais piesitiens” Pļaviņu skolā nebija īpaši jūtams, laikam skolas vadība mācēja to visu mīkstināt un neakcentēt. Toties mūsu klasē bija jūtama nacionālpatriotisma dvesmas. Vēl nebija Tautas frontes, pat ne Helsinku grupas sākuma, bet tautiskas idejas virmoja. Atceros, ka prievītes nēsāja Aigars M. un Normunds Dz. Aigars bija tāds nemiera gars un nedaudz brīvdomātājs. Dažreiz sarunās tika apspriesti nacionālā jautājuma un vēsturiskā taisnīguma aspekti. Mūsu klasē bija tādi nopietni zēni kā Uldis M. un Aigars M., kuri piedalījās nopietna līmeņa šaha turnīros un guva panākumus. Šahs par visas dzīves vadmotīvu tā arī palika Ulda mūžā un tajā tika gūti lieli panākumi.

“Aizejot vienmēr kaut kas paliek. Reizēm tīšām, reizēm netīšām, bet kaut kas paliek. Lai paliek kaut kas arī pēc manis, pēc mums visiem. Nezinu, ko atstāsim mēs, 11 – a klase. Nezinu un arī necentīšos kaut ko vēl uzzināt. Jo apkārtējiem jau kaut kas būs palicis.

Dienā, kurā es gribētu saviem vienaudžiem iespiest rokās krāsaino krītiņu kastītes, un lai tad viņi raksta uz skolas sienām, lai raksta, ko domā, kas sakrājies uz sirds. Un, ja nebūtu lietus, tad pēc pāris gadiem mēs atnāktu uz skolu, lai paraudzītos uz tās raibajām sienām.

Taču paliek skumji, ja ir jāaiziet ar gavilēm sirdī. Skumji tad, ja nav bijis nekā kopīga un tik maz skaistā.

Aizejot var runāt daudz, bet labāk klusēt. Un laikam visa ir pārāk maz. Un visa ir pārāk maz, lai būtu ko teikt aizejot. Aizejot. Aize – jot….

Es atceros zvanu. Nē, es atceros Tos zvanus, tos, kurus nācās pašiem purināt. Es turu to rokā – raupju un vēsu. Ar trīcošu sirdi es turu. Liekas, vajag tik mazliet pakratīt un atskanēs kaut kas milzīgs, trauksmains…..”*

Atmiņas ir kā smaržīgs izkaltētu meža zemenīšu pušķis, kas cauri gadiem liesmo….

(* Fragmenti no klases kopīgā sacerējuma “Aizejot”)