1976. gada absolvente Astra Vilkaplātere (Aukšmuksta)

Esmu Pļaviņu vidusskolas 58. izlaiduma absolvente Astra Aukšmuksta (skolas laikā – Vilkaplātere), kura skolā mācījās no 1965. gada līdz 1976. gadam. Ikreiz, atbraucot uz dzimto pilsētu un braucot garām “vecajai” skolai Daugavas krastā un “jaunajai” skolai Daugavas ielā, sajūtos lepna un tai piederīga. Ikreiz, iegriežoties skolā, spilgti ataust atmiņā piedzīvotais un pārdzīvotais, skolas biedri, draugi un skolotāji, un izjūtas ir visgaišākās un vislabākās. Par visu, kas manī labs un ko esmu paveikusi, varu pateikties saviem vecākiem un skolotājiem. Darba mīlestība, atbildība, pienākuma izjūta, zinātkāre, mācīšanās prieks – tās ir īpašības, kurām pamati likti un stiprināti skolā. Pateicoties maniem skolotājiem, man patika mācīties un man patika visi mācību priekšmeti, bet īpaši latviešu valoda un literatūra, kuru pēc skolas beigšanas arī izvēlējos studēt Latvijas Universitātē. Vienmēr ar pateicību atceros skolotāju Ilzi Maldoni, no kuras daudz esmu iedvesmojusies savā skolotājas darbā. Atceros, kā kopā braucām uz latviešu valodas un literatūras olimpiādēm Aizkrauklē (tolaik – Stučkā) un Rīgā, kā, viņas rosināta, darbojos Latvijas Universitātes Jauno fi lologu skolā, kā veidojām literāros uzvedumus literatūras pulciņa vakariem. Prātā palikuši I. Ziedoņa “Krāsaino pasaku” un A. Sakses “Pasaku par ziediem” uzvedumi un I. Indrānes miniatūru lasījumi. Vēl nesen saņēmu no skolotājas sūtījumu ar maniem sacerējumiem un radošajiem literārajiem darbiņiem, ko viņa tik daudzus gadus bija glabājusi.

Paldies arī dziedāšanas skolotājai Staņislavai Kalniņai, kurai pateicos par to, ko ieguvu no dziedāšanas korī un meiteņu vokālajā ansamblī no 5. līdz 11. klasei. Tik daudz skaistu koncertu, uzstāšanos, kopā būšanu, sarunu, pozitīvu emociju! Spilgti atmiņā palikusi piedalīšanās gan TV konkursā “Ko tu proti?”, gan skolas kora sasniegumi “koru karos” Skolēnu dziesmu un deju svētkos.

Bez ilgas domāšanas varu nosaukt skolotājus, kuri katrs savā veidā ir atstājuši pēdas manas personības izaugsmē, jo no katra kaut ko esmu mācījusies un ieguvusi pārliecību, ka galvenais skolēnu un skolotāju, vispār cilvēku savstarpējās attiecībās ir cilvēcība, sapratne un iejūtība, ieinteresētība un atbalsts: skolas direktore un deju kolektīva vadītāja Edīte Kupča, mana klases audzinātāja no 5. klases un matemātikas skolotāja Ārija Auziņa, bioloģijas skolotāja Ruta Zvirgzdiņa, ģeogrāfi jas skolotāja Aina Avena, ķīmijas skolotājs Māris Siliņš un, protams, arī citi, kuriem saku paldies.

Ar šodienas acīm raugoties, varu teikt, ka skolas laikā biju laba un sabiedriski aktīva skolniece un izmantoju tās iespējas, kuras skola tolaik piedāvāja, un jāatzīst, ka pēc stundām dzīve skolā bija ļoti bagāta un aizraujoša: dziedāju, dejoju tautas deju kolektīvā, kādu laiku arī sarīkojumu dejas, nelaidu garām nevienu skolas balli (tajās skanēja “dzīvā mūzika”), piedalījos tam laikam raksturīgu pasākumu organizēšanā (ierindas skates, komjauniešu “uguntiņas”, draudzības festivāli, skolas radio u.c.).

Kad satieku savus klases vai skolas biedrus, runājam un kavējamies atmiņās, kas ir tik spilgtas un neizdzēšamas, it kā viss būtu noticis nupat. Skolas laika draudzība laikam ir īpaša un paliek uz mūžu.

Novēlu visiem Pļaviņu vidusskolas skolēniem un skolotājiem būt lepniem un piederīgiem savai skolai un pilsētai Daugavas krastos, novērtēt un izmantot to, ko dod skolas gadi, ar labiem darbiem padarīt skolas dzīvi saturīgi bagātu un jauniem izaicinājumiem iedvesmojošu un vairot skolas panākumus un atpazīstamību. Lai, skolu beidzot, ikviens var teikt: “Es esmu audzis un veidojies par krietnu cilvēku un manī ir vēlēšanās mācīties un pilnveidoties mūža garumā!