1968. gada absolvente Dzintra Dīķe (Freimane)

Uzrakstīt atmiņas, neizplūstot pārlieku detalizētā stāstījumā, – lūk, jautājums. Grūta, ļoti grūta situācija. Tik daudz notikumu bijuši skolas laikā, pie tam tādi kā nevienam skolniekam (-cei) ne toreiz, ne arī mūsdienās tā nav noticis.

Ko lai rakstu šodienas paaudzei? Vai viņiem interesē senāko skolēnu piedzīvojumi? Pēc gadiem – jā! Mani skolotāji atdusas kapu kalniņā. Ļoti vēlētos parunāties, bet neapturamais dzīves ritējums dara savu. Arī es esmu jau dzīves posmā, kurš iet uz leju…

Dzīves ceļu man palīdzēja izvēlēties mani skolotāji Rūdolfs Lietavietis (ieteica mācīties par sporta skolotāju LVFKI), Ausma Grīsle (ieteica mācīties par sporta skolotāju Kuldīgā) – Pļaviņu vidusskolā, Heinrihs Freimanis (ieteica uzņemt pedagoģiskajā klasē Kuldīgā, jo sliktā raksturojuma dēļ varēja arī neuzņemt), vēlāk dzīves draugs. LVFKI mani nepielaida pie iestāju eksāmeniem raksturojuma dēļ, jo nekas neinteresējot kā tikai sports, puikas neinteresēja, uz ballēm negāja, internātā neievēroja kārtības noteikumus, pret mācību darbu nenopietna, nekādi audzināšanas pasākumi neiedarbojās, vārdu sakot, nepratu iegrožot sevi un tā visu dzīvi.

Izmācījos par sporta skolotāju un šī iemesla dēļ arī dzīvē esmu mainījusi skolas vidēji ik pa sešiem gadiem, un tā ir mana bagātība, pieredze, radošums. Iepazīti dažādi direktori, kolēģi, audzēkņi. Strādāju vēl joprojām. Darbu kā pensionāre neuzdrošinos meklēt, bet darbs atrod mani, kamēr piedāvā un varu, tikmēr daru. Mācu bērnus peldēt projektā “Sporto visa klase” un arī citiem bērniem, vadu veselības grupas seniorēm un darba kolektīviem.

Pļaviņu vidusskolā sāku mācīties 1957. gadā. Klase bija akmens skolā ielas pusē, bet vidusskolā Daugavas pusē, un logi bija uz Daugavas pusi. Šīs ēkas palika atmiņā mīļas, jaunā skola kaut kā neuzrunāja, lai gan bija plašums, jo bija pārāk daudz audzēkņu kopā ar krievu plūsmu. Nacionālo konfl iktu mums nebija.

Pirmā klases audzinātāja bija M. Siliņa. Biju klusa, bailīga, galvu plecos ierāvusi. 2. klasē mūs sadalīja divās paralēlklasēs un audzinātāja – Krumpāne, kura ļoti centās mani izprast – atrast individuālu pieeju, paslavējot par katru centību.

Mainījām dzīvesvietu un mana skola kļuva – Gostiņu 8 gadīgā. Mans liktenīgais skolotājs R. Lietavietis, kurš sportā iekustināja visu skolu, un arī direktors Urbanovičs viņu atbalstīja. Man ļoti patika uzvarēt un bieži tas izdevās, ļoti centos apzinīgi trenēties un nopietni mācīties nebija laika, pēc treniņiem arī nogurums. Pēc 8. klases R. Lietavietis ieteica mācīties vidusskolā, un tā arī turpināju mācīties Pļaviņu vidusskolā.

Dzīvoju internātā. Kad nebija treniņa, vakaros ar puikām izdomājām “nedarbus”. Piemēram, tukšu maku diegā turējām uz trotuāra, kad kāds pieliecās pacelt, tad diegu parāvām, lai nevar paņemt.

Lielākais “pods” bija, kad kino teātrim apkārt bija stalažas remontam, un mēs no kino zāles izgājām ātrāk, aizbarikādējām durvis un paši aiz stūra tumsā skatījāmies, kā, verot durvis vaļā, viss gāzās. Protams, klases audzinātājs Ilmārs Niedrītis visu uzzināja un mūs “audzināja”.

Klases audzinātāji man bija 11. Pļaviņās Ranta. Knauere aizgāja dekrētā, aizvietoja Aina Paradovska – ļoti labi mani saprata un tika galā. Tad atnāca jauni dziedāšanas skolotāji – Stērstiņš (gāja bojā autoavārijā), Jūlijs Stikuts. Viņi dzīvoja internātā. Abi smuki un mīlēja aiz slēgtām durvīm “ieraut”. Mums, meitenēm, viņi patika. Es paņēmu litru ūdens un pa slieksni lēju ūdeni iekšā, lai plūst viņiem virsū. Īpaši viņi nenāca rāties un nesūdzējās.

Stikuts vienu gadu bija mums audzinātājs, bet pēc gada viņu nomainīja I. Niedrītis. Vienā starpbrīdī paņēmu birsti un pieliku pie durvīm tā, lai, verot durvis, birste gāžas skolotājam virsū, viņš tiešām nobijās, un mēs arī, un pirmajā mirklī neatzinos, ka es to darīju. To izdarīju tikai pēc ļoti ilga laika, kad jutu, ka viņš vairs nav dusmīgs, un sods nekāds nesekoja.

Vēstures skolotājs un direktors A. Staris bija cienījama personība, viņš vēsturi mācīja aizrautīgi un interesanti un vienmēr bija ieturēts, mierīgs, emocijas uz āru neizrādīja, labdabīgs. Divi notikumi atmiņā: klasei durvis bija sabojājušās, nevarēja cieši aizvērt. Izdomāju, ka jāielien sienas skapī. To arī izdarīju, viņš nemanīja, klase noslēpumaini klusēja. Man apnika, klusi līdu ārā pa durvīm un domāju nākt klasē it kā no āra, bet pēkšņi viņš pagrieza galvu, un es veikli piecirtu durvis un izskatījās, ka nāku iekšā. Es atvainojos par nokavēšanos un apsēdos vietā. Manā klasē mācījās skolotājas Grīsles meita Gunta, un viņa bija mammai visu izstāstījusi un, protams, arī A. Starim. Es to nezināju, ka viņš zina, skolotājs izlikās, ka neko nezina. Kad mēs satikāmies pēc vidusskolas beigšanas, viņš man to vispirms labestīgā tonī atgādināja, kā es skapī sēdējusi. Tad gan man bija ļoti neērti. Vislielākais sods ir cilvēkam justies vainīgam. Tā skolotājs Staris mani sodīja – pēc dažiem gadiem.

Otrs gadījums internātā. Uz pavasara pusi viena telpa parasti bija brīva ar atsperu gultām, tukšām, un tur mēdza ieslēpties internāta audzinātāja ar vienu skolotāju – vīrieti – pamīlēties. Bet tās gultas čīkstēja, un visi zināja, ko viņi darīja. Varēja durvis aizslēgt ar piekarināmo atslēgu, es to dabūju no malkas šķūnīša un durvis aizslēdzu. Skolotāja pa logu dusmīgi teica, lai slēdz vaļā. Pēc kāda laika atslēdzu un noslēpos citā istabā, citā gultā zem segas. Audzinātāja visas segas rāva nost un, kad ieraudzīja mani, izvilka no gultas un deva pliķus. Es jau neapvainojos, jo biju vainīga, bet viņa nosūdzēja mani direktoram Starim. Viņš iesauca mani kabinetā un smalki izprasīja, kā tur bija. Es arī visu izstāstīju, ka nezināju, kas tai istabā iegāja, tāpēc ieslēdzu. Viņš prasīja, ko viņi darīja, kā mēs zinājām, ko viņi darīja, es teicu, ka gulta čīksēja ritmā. Es tā naivi stāstīju un pirmo reizi redzēju, ka direktors jutās neērti un bija ļoti dusmīgs, un nekādu sodu man neuzlika. Liekas, ka viņam bija smaga saruna ar skolotājiem, jo audzinātāja ar mani nerunāja un sveicienu neatņēma.

Interesanta personība bija krievu valodas skolotāja. Atmiņā palicis, ko viņa teica par valodām, ka jebkura valoda cilvēkam dzīvē noder, dažreiz vairāk nekā matemātika.

Vēl viņai bija iznīcinoši teicieni krievu valodā skolēniem, kuri nebija iemācījušies. Daži bija pierakstījuši pilnu blociņu ar viņas citātiem, piemēram, “sarainā cūka”, “ko staigā pa skolu smirdēdama kā sapuvusi sēne” utt.

Skolotāja ļoti skaisti ģērbās tiem laikiem. Vīrs, iespējams, bija partijas funkcionārs, jo bija mašīna “Volga” – lepnākā Padomju Savienībā. Mana sola biedrene arī labi ģērbās, jo viņai sūtīja drēbes no Amerikas radi. Ja gribēja, lai izsauc, tad vajadzēja uzvilkt kaut ko jaunu, vienmēr skolotāja izsauca un smīnot nopētīja no galvas līdz kājām.

Man valodas nepadevās, ja izrunāju neprecīzi, tad viņa nosmīnēja, un mani tas aizvainoja. Uzzināju, ka skolu var beigt, ja krievu valodā ir divnieks, un vairs nemācījos vispār. Ārēji es biju bravūrīga, bet īstenībā ļoti emocionāla, visu pārdzīvoju.

Daudzi skolotāji visus audzēkņus uzrunāja vārdos, bet mani uzvārdā, un tas arī mani aizvainoja. Pirmajā ceturksnī pēdējā klasē domāju vispār nenākt skolā, nemācījos un viss, uz skolu nācu, bet pelnīju divniekus. Rezultātā visos priekšmetos, izņemot sportu, biju nesekmīga. Tur arī uz atzīmi pildīju kā nemākule, bet R. Lietavietis mani atšifrēja un ielika pieci. Viņš arī parunājās ar mani, ka skola jābeidz, un tā arī izdevās tikt pie vidusskolas diploma.

Lielākā daļa skolotāju mani uzskatīja par nelabojamu palaidni un daudz ar mani nerēķinājās. Uz mani gūlās daudzi grēki, kurus izdarīja puikas, jo viņi izmantoja to, ka bieži piedalos palaidnībās. Es nekad nemeloju, ja pieķēra, atzinos, bet daudzi skolas biedri neatzinās, un iznāca, ka es esmu vienīgā vaininiece.

Arī dzīvē biju slikta diplomāte, ko domāju, to direktoriem teicu, tāpēc bieži mainīju darbavietas. Padomju laikā vienmēr varēja atrast darbu kaimiņu skolā, un visi mani labprāt pieņēma, jo mēs gājām kopā ar vīru un mums bija labi panākumi sportā. Direktori bieži no sporta neko nesaprata un lika darīt aplamas lietas, es parasti skaidroju, ka tā nebūs labi, un tad viņi apvainojās, ka runāju pretī.

Tā nu iznāk, ka esmu bijusi sliktā, bet īstenībā tāda nebiju. Vienkārši citi nepieņēma tādu, kāda esmu bijusi. Esmu gājusi savu ceļu, un liktenis man piespēlēja īstos skolotājus, kas palīdzēja iet pa šo ceļu. A. Grīvnieks nebija mans sporta skolotājs, viņš palūdza pamācīt vienai sportistei mest disku kādā no treniņiem. Es tehniski pareizi metu disku, vēl tagad mans skolas rekords nav labots. Es biju nobijusies un kauns, kā es mācīšu citu. Skolotājs bija viltīgs, viņš pagāja labi tālu no manis, un tad es iedrošinājos sportistei stāstīt klusā balsī un rādīt vingrinājumus, kādus man mācīja, un, ja viņai kaut kas sanāca, paslavēju. Kad beidzu, skolotājs A. Grīvnieks noteica, ka es būšot laba skolotāja. Es nemūžam neticēju tam, kā viņš var zināt? Izrādījās, ka viņam bija taisnība. 2007. gadā mani pieteica balvai “Gada sporta skolotāja” titulam, es tiku līdz fi nālam. To paslavēšanu visus savus vairāk nekā 40 darba gadus esmu izmantojusi kā galveno metodisko līdzekli. Ja bērns cenšas un redzu, ka viņam nesanāk, paslavēju, piedomāju, par ko, bet paslavēju, tad neviens zīmi no sporta stundām nemeklē. Ne visiem ir talants, var būt ļoti gudrs bērns, bet nav koordinācija, un tas ir iedzimts, jādod iespēja kustēties, nav nepareizas kustību, ir dažādas, galvenais, ka kusties – tāds mans moto.

Man pašai nav nekādu talantu, pat sportā ne, jo kā es trenējos!!! Latvijas izlasē biju kandidātos, bet pamatsastāvā neiekļuvu un labi ka tā, jo lielais sports, ja nav gudra trenera, nodara veselībai pāri. Mani bijušie audzēkņi ir teikuši, ka man esot talants iemācīt, varbūt viņiem taisnība, jo sportā nevienam mazāk par 7 nav. Atzīmes nedāvinu, cenšos objektīvi novērtēt. Centīgajiem ne, – talantiem gan vienu balli paceļu uz augšu. Parasti pēc 9. klases, mācoties citās skolā, visiem manējiem ir tieši tādas, kā es novērtēju vai augstākas. Par to prieks.

Esmu izbaudījusi skaudību un nenovīdību, esot kalna virsotnē, un tad es sapratu, ka visstabilāk ir būt kalna pakājē – uz zemes.

Tās bija nelielas atmiņas – pārsvarā nedarbi. Labie darbi sākās dzīves otrajā daļā: mācības, darbs, ģimene, aktīva “atvasara”. No tagadējā skatu punkta raugoties, uz nevienu cilvēku neesmu apvainojusies, jo saprotu, ka nav jēgas tērēt savu enerģiju lietām, ko nevar grozīt. Cenšos visas lietas ņemt vienkārši. Jau gadu man ir cits dzīves posms, vīrs aizgāja mūžībā, ir divi mazbērni: Luīze studē RTU, Miks mācās tehnikumā.

Ārpus darba gandrīz katru sestdienu ar pensionāru apvienību “Rumbiņa” braucam uz ballēm. Veidoju videoklipus no bildēm un video, montēju ar komentāriem, dzeju utt. Visiem patīk – deju partneri arī ir. Protu priecāties par katru mirkli, ja nekas nesāp un ir iespēja darīt to, kas pašai patīk.

Liekas, ka Pļaviņu vidusskola ir vienīgā Latvijā, kurā sekmīgi tiek apvienota gan dziedāšana, gan dejošana, gan sports. Arī ierindas skate ir reti kurā skolā. Tā veicina pareizu stāju, vieno kolektīvu, attīsta patriotiskas jūtas. Tas priecē.

Koncentrēsimies uz vienu lietu, kas mums svarīga dzīvē, un vienkārši darīsim to, ko varam izdarīt, tad jau redzēsim, kā būs, kas būs.

Lai Pļaviņu novada ģimnāzijai izdodas pastāvēt un turēties, lai skolotāji palīdz skolēniem norādīt virzienu, izvēloties katram savu dzīves ceļu!