1960. gada absolvents Jānis Brikmanis

Vienmēr gaidīti! Katrs skolas beidzējs dzirdējis aicinājumu atminēties savu skolu un solījumu, ka vienmēr katrs būs gaidīts.

Pēckara gadi. Mans pirmais gads Pļaviņās 1951. gadā, kad visu iedzīvi iekrāva lielā mašīnā kravas kastē un naktī ducinājām uz tālo Vidzemi. Dārziņš, raža palika tālajā Kurzemē. Tēvam alga tālaika 220 rubļi. Tēvs rītos man iedeva 1 rubli. Par to sanāca 100 g prjaņiku. Trīs gabali! Līdzās pusdienu maizei. Tas bija dienas svarīgs uzturs pirms 7 km mājupgājienam. Gāju uz ezeru un lūkoju no āliņģa izķeksēt ar vasaras makšķerīti kādu raudiņu. Reizēm veicās. Tas bija svarīgi. Joprojām dzimšanas dienās man uz galda ir prjaņiki. Bija arī labāki brīži. Tāda bija pirmā ziema. Skolas gadi atstājuši atmiņas par maizi. Ja kādam uz skolu līdzi bija maize, ar kādu izauguši daudzi stipri cilvēki, tad bija prasīšana, lūgšana: “Iedod!” Ja saņēma, – priecīgs, jo puncis to gaidīja.

Otrajā septembra nedēļā 1951. gadā kļuvu Pļaviņu 1. vidusskolas 4. klases skolnieks. Un sākās… No šīs klases visciešāk atmiņā ir skolotāja Anna Romanovska. Pirmā, un pirmajā dienā bija krievu valodas stunda. Oppā! Vai vēl kāds Kurzemes bērns to baudījis? Visa stunda krievu valodā! Iepriekšējās skolās šajās stundās runājām savā valsts valodā pa vārdam, teikumam, noskaidrojot, kā to sacīt citādi. No neparedzamām klapatām paglāba dzīvošana jau pirms skolas kādu laiku valsts saimniecības centrā, kur bija iespēja rīkot spēles vai izplūkties ar citu tautību laikabiedriem… Bija krievs, polis, vēlāk ukraiņu puika… un valoda. Arī citāda gaisotne. Skolotāja Romanovska mani iepazīstināja vēl ar kaut ko no skolas dzīves… Dabūju “štoku” – brangu vieninieku. Ne par zināšanām, bet kādam pamāju, piebikstīju… Sākās un turpinājās iepazīšanās ar “jaunu pasauli”. Mūsu klase bija “mazajā skolā” pirmajā stāvā, kreisajā pusē ar skatu uz upīti.

Dziedāšanas skolotājs Pauls Mežulis visu pateica vienu reizi. Arī to: “Piecas līdztekus līnijas, virs, starp, zem kurām raksta notis un sauc par nošu sistēmu.” Iespējams, vēl kāds to atminas “dienas vai nakts” laikā. Cits/-a vēl kādu patiesību… Vairāku gadu laikā vienu īsu mirkli redzēju, ka Pauls pasmaidīja. “Vēsturiskais” mirklis notika skolas pagalmā. Bija atnācis kāds paziņa, tad ieraudzīju īsu mirkli, – smaids pārslīdēja vaigam. Bieži “norībēja” pazīstamais : “Pie sienas!” Ja kāds šķietami bija neuzmanīgs, pārprasīja… Tātad jāstāv pie sienas līdz stundas beigām. Stāvēšana klasē stundas laikā, starpbrīdī gaitenī pie skolotāju istabas durvīm piecdesmitajos bija ikdiena. Mūsu skolā. Kā citur?

Mans piedzīvojumu brālis un labākais draugs pamatskolas laikos, vēl tagad, pa brīdim atmiņās mudina vērtēt apmācību, izglītību. E. Tarvīds bija dzimis “ķīmiķis”. Kad 5. – 7. klasē parādījās ķīmija, viņš visu saprata, atminējās, interesējās. Citas mācības padevās.

Kā palīdzēt šādiem dabas bērniem ”tīrradņiem?” Šajā gadījumā tā varēja būt arī veiksmīga pirmā stunda. Ja kāds to vēlētos? Skolotājs, skolas vadība, vecāki. Valstiski? Jā. No brīvākas skolas, neatkarīgiem no “papīriem” skolotāji. Ja būtu…

Mans klases audzinātājs vidusskolas garumā Ilmārs Niedrītis. Lielisks, izcils, mierīgs. Otrā pasaules kara dalībnieks. Skolotājs –personība.

Skolotāja Lote Prūse. Mācīja krievu valodu. Nezin kāpēc mums nebija īsta “saderība”. Atzīmes arī tuvāk zemākajām. Viņas mājas bija zem Cigoriņa kalna, nedaudz sānis. Kad skolotāja vairs nestrādāja, es viņu tur apciemoju. Ciemojoties uzzināju, ka esmu bijis lāga zēns.

Skolu “cēla” vēl citas personības: Aina Avena, Apolonija Grīvniece, Ausma Grīsle. Kādu laiku direktors bija no zinātņu pasaules. Apolonija Grīvniece bija valodnieka J. Endzelīna skolniece, šo vārdu pieminēja ar gudriem padomiem.

Pamatskolā mūsu pulciņā es biju Ķirbītis, E. Tarvīds-Ratiņš, A. Stukla-Sravis, vārdus ieguvām, uzvārdus lasot otrādi.

Skolā kādu laiku mani “raustīja” par neglīto rokrakstu. Tagad, pēdējās desmitgadēs, tiku pie ieraksta: “Skaists rokraksts…”.

Dabas zinībās, bioloģijā, vēsturē – labākās atzīmes, matemātikā, tai pielīdzinātos priekšmetos un valodās – viduvēji. Ne gluži, ka nespētu. Matemātikā domāšana gan knapāka. Toties klasesbiedrs Valdis Stūre – “radīts ciparu zinātnei”. Saņēmu arī balvu par kārtīgu skolas apmeklēšanu. Vienā pusgadā biju visās mācību stundās.

Ne tāpēc, ka nespētu citos mācību priekšmetos būt labāks, jau skolā bija sācies mans, gandrīz “neprātīgais” darbs. Pildījās darba grāmatiņa, sporta dzīves vadība skolā, rajonā, treniņi, sacensības, pētniecība, raksti… pat ugunsdzēsēju jaunatnes komandā. Ar Viktoru Nagli mēs bijām jautru stāstu “meistari”. Devāmies “viesizrādēs”. Dejoju. Citas jauniešu izpriecas, draudzēšanās, meitenes, man “paslīdēja” garām. 11. klasē, pēc dejām, pie Raiņa ielas mājas sajutu meitenes lūpiņas… Ruta.

Vēlāk saklausīju, ka klasesbiedri talkās, ekskursijās. … tie ņiprākie saskandinājuši pat ar vienu otru skolotāju. Dzīves krāšņumam. Manas “meža dzīves” dēļ nesaņēmu aicinājumu būt skolas tautas deju kopā un uzvedumā “Palmas zaļo vienmēr”.

Īpašs stāsts par skolotāju Artūru Grīvnieku. Tolaik skolotājas “grūti audzināmos” sūtīja pie skolotāja A. Grīvnieka vai Grīvnieku pie “audzināmā”. Šis process notika skaļā balsī. Mana tikšanās ar Grīvnieku bija garo matu dēļ… paklausījos… un nedaudz apcirpos vēlāk. Skolā bija slēpošanas sekcija, gribēju tajā būt, bet skolotājs Grīvnieks, fi zkultūras un rasēšanas, saka: “Tevi nē, tādu nē!” Taču drīz pēc tam uzvarēju rajona skolu sacensībās distanču un kalnu slēpošanā. Tad vidusskolas vidū Artūra Grīvnieka teiciens: ”Jāni, tu esi vienīgais, kurš vari vadīt skolas fi zkolektīvu.” Pāris spraigi gadi. Turpmākajās desmitgadēs A. Grīvnieks saietos vairākkārt teica: “Bija divi labi fi zkolektīva vadītāji – Jānis Jaundzems un Jānis Brikmanis.” Tūlīt pēc manis Māris Ikaunieks arī daudz spēja un darīja.

Bioloģijas skolotāja Florentīna Bērziņa. Lādzīga skolotāja. Bija paziņota bioloģijas pulciņa dibināšana, kurā varēs iestāties. No rīta braucu ar riteni, tumsa, apledojis, bedrains ceļš, kritiens, vienkārši nepaguvu. Vēlāk sameklēju skolotāju. Tajā laikā biju atturīgs. Labi jutos laivā, mežā. Bioloģijas stundās man bija jāstāsta par putniem, zvēriem, mežiem… Pēc daudz gadiem skolotāja Ausma Grīsle teica, ka esmu to stāstījis arī ģeogrāfi jas stundās. Novērojumus dabā pierakstīju ar datumiem, vietu. Skolas laikā par ornitoloģiskiem pētījumiem saņēmu Izglītības ministrijas Goda rakstu. Skolā gūtā pieredze, kā lektoram uzstājoties Putnu dienās, turpinājumā ļāva saņemt Zinību biedrības augstākos apbalvojumus, pat Vissavienības, šo iestādi vadīja zinātnieki.

Stājoties Latvijas Valsts universitātē, salīdzinot ar teicamniekiem no “izcilām” skolām, es biju tikai “astītē”. Studējot “tīrās” bioloģijas dažādās nozarēs, biju līderis. Citādi samēri augstākajā matemātikā, ķīmijā, fi zikā… Beidzu augstskolu līdzās “sarkaniem diplomiem” un tiem tuvu esošajiem. Daudzi veica labus darbus zinātnē, ražošanā, pasniegšanā. Manu sparu pacēla cienījams zinātnieks: ”Tas, ko tu dari, ir īstais, skaitļus izrēķināt, konferencēs nolasīt mēs daudzi varam, bet kā tu to pasniedz, ir vairāk.” Valsts augstāko apbalvojumu – ordeni Atzinības krusts – saņēmu pirmais savā kursā.

Vēlāk gan pašu mājās, gan Eiropā, gan tālās zemēs, saņemot izcilas atzinības, sapratu teikto. Un to, ka tik ļoti vajag zināšanas “nest” tautās. Klausījos, tikos ar daudzu valstu dižiem prātiem un vadītājiem. Bija piedāvājums būt starptautiskā organizācijā, kas rīko kongresus, konferences. Tad daudz laika būtu prom. Vēlējos būt savā zemē. Tāpēc ir tūkstoši lekciju, raidījumi, ekskursijas, raksti un “klusie” darbi: mācību takas, rosinātās kompozījas, gleznas. Iesāku Latvijā Putnu dienas “savīt” ar tautas daiļradi, tēlotājmākslu, mūziku, kino…, ko “pacēla” zinošākie lielpratēji.

Mana neparastākā lekcija bija kādā Žetona vakara starpbrīdī vienā telpā. Bija daudz zēnu, tad daži teica: ”Pastāstiet mums kaut ko!” Ātri sasēdās solos. Vajadzēja momentā ”atrast” stāstāmo. Tas bija patīkams notikums.

Kāda mūsu skolas absolvente: ”Kādreiz gaidīja tos, kuri kaut ko sasnieguši, tagad tikai sponsorus, nav vairs ko nākt.” Taču es turpināju nākt ar interesi par notiekošo un nelielu labticību. Tiešām ticēju, ka izlaiduma klase jutīsies kā saimnieki un viesmīlīgi, ka padejošu ar meitenēm. Nekā, vairījās no onkuļa. Bija arī pa kādai atsaucīgai partnerei. Paldies Evita Sīlei, topošajai absolventei, pļaviņietei Gintai, ar kuru uzvarējām valša konkursā. Tāda ir gaisotne. Pēdējos pārdesmit gadus jautāju tiem jauniešiem, kuri reģistrēja viesus, vai kāds skolotājs ir ielūkojies sarakstos? Nē. Pirms pārdesmit gadiem mani vēl kāds pazina. Bija reize, kad sasveicinājos tikai ar diviem. Sev teicu, ka esmu uz “liela kuģa.” Apstaigāju stāvus: bildes, raksti, lūkojos pa logiem, jaunākie absolventi “čupojās”. Kāreiz mani vienmēr aicināja runāt. Vēlāk pats pieteicos, ja vispārīgs aicinājums. Ja runātu jauki un vēlētu laimi, mīlestību, varētu teikt: ”Vai cik skaisti!” Taču man “gadās” pateikt, kā to laimi var gūt, aicināt meitenītes sportot, lai tik bieži nesāpētu kājiņas, kad lūdz dejot. Reiz man teica, ka vadība neesot apmierināta ar manis teikto. Tad jau būšu pateicis kaut ko pareizi.

Pavīdēja gaismiņa. 2015. gads. Tai klasei bija kāds “starojums”. Gaidīju balli. Jutu direktores starojumu. Dzirdēju. Jā, vārdu salikumu “vecie absolventi”? Vai bija kāda iecere? Otrs senākais viesis šajā vakarā bija Māris Ikaunieks. Pēc svinīgās daļas Māris aicināja ciemoties savā radu pulciņā… Domās – skolā! Kur prātu “aizķēra” klase, direktorīte Rita Pole. Nākamā Žetonu vakara laikā biju konferencē Indijā.

Pirmais ozols skolotāju un absolventu iestādīto ozolu saimē ir mans. Skolas vadības aicināts, to iedēstīju un aprušināju. Un vārdi: “Tas ir tavs ozols.” Tā vērtēja manu devumu skolai, Pļaviņām, Latvijai. Domas lido, tām sava iecere. Un šī skola līdz mūža galam būs manējā!