1955. gada absolvente Aldona Cinīte

Es piedzimu 1937. gada 5. februārī Pļaviņu pilsētas slimnīcā. Maniem vecākiem šajā pilsētā, Baznīcas ielā (tagad Raiņa ielā 28), piederēja veikaliņš “Dažādu preču tirgotava”. Tur tagad atrodas mana dēla Kārļa veikals – atkal dažādu preču tirgotava – kāda sakritība! Šajā mājā es nodzīvoju savas dzīves pirmos trīs gadus. Tie bija jauki, jo pagāja vienos priekos, spēlējoties ar apkārtnes paziņu un radinieku bērniem.
Dzīve būtu ritējusi normāli, ja Latvijā nenotiktu Padomju Krievijas okupācija. Šausmu laiks sākās ar 1941. gada 14. jūnija notikumiem. Pļaviņu pilsētas komunisti sastādīja uz Sibīriju izsūtāmo cilvēku sarakstu, tomēr dienā pirms izvešanas Kozlovskis apstaigāja visus tos cilvēkus, kas bija sarakstā, un brīdināja par izsūtīšanu no Latvijas. Sarakstā bija arī mana ģimene un mana krusttēva – pilsētas mēra Pētera Lācīša ģimene.
Mans tēvs izlēma bēgt uz savu vecāku mājām Kalsnavā. Viņš noīrēja zirga pajūgu (mašīnu tolaik bija maz), salika ratos pašas nepieciešamā-kās mantas, un mēs visi trīs melnā naktī atstājām Pļaviņas.
Pēteris Lācītis teicis tēvam: “Es nekur nebēgšu, jo nevienam sliktu neesmu darījis. Darīju visu, lai Pļaviņas uzplauktu. Krievs taču nav nekāds muļķis. Par ko mani sodīs? “
Nākamajā dienā pēc mūsu bēgšanas Pēteris Lācītis tika saņemts un lopu vagonā nogādāts uz Igarku. Septiņdesmitajos gados atgriezās nelaimīgs, pilnīgi veselību zaudējis cilvēks. Mēs viņu apglabājām Kalsnavas kapos. Kad braucu uz Kalsnavu, viņa kapiņam arī uzlieku puķupušķīti.
Kalsnavā aizgāja mana bērnība. Tā galvenokārt sastāvēja no govju un aitu ganīšanas, siena žāvēšanas, dārzu ravēšanas, ogu lasīšanas mežos utt. Vācu okupācijas laikā tēvs saslima ar muskuļu nervu paralīzi. Ārsti atteicās no ārstēšanas, jo nebija vajadzīgo līdzekļu. Māte ķērās pie pēdējā salmiņa – viņa iejūdza ķēvīti un atveda uz mūsu mājām Kalsnavā pazīstamo tautas dziednieku Bruķu Medni. Viņa ārstēšanas metode bija sekojoša: vispirms viņš uzlika savas rokas uz tēva rokām un turēja, kā pats teica – kamēr “atlīp”. Tad kādu stundu viņš devās pastaigā un atkal turēja rokas uz kājām, kamēr “atlīp”. Te nav nekāda brīnuma – viņa roku elektromagnētiskais spēks atjaunoja impulsu pārvadi uz muskuļiem. Pēc apmēram četriem mēnešiem muskuļu kustība atjaunojās, un tēvs sāka staigāt un strādāt. Viņš nodzīvoja ilgu mūžu. Viņš iemācīja man lasīt un rakstīt.
Kad vācu okupācija beidzās, sākās atkal krievu okupācijas laiks. Astoņu gadu vecumā uzsāku mācības Jāņukalna skolā. Drīz saslimu ar plaušu karsoni un tikai pēc gada atkal varēju atgriezties skolā. Sāku no 2. klases. Kalsnavas pamatskolu pabeidzu 1952. gadā un rudenī iestājos Pļaviņu vidusskolas 8. klasē. Mācības beidzu 1955. gadā, 9. un 10. klasi pievarot vienā gadā. Par vidusskolas gadiem es tikai jaukas un labas atmiņas glabāju. Dzīvoju kopmītnē, jo manu vecāku māja Meža ielā 23 bija nacionalizēta. Kopmītne – kādreizējā Zizumu māja – atradās pretim pastam. Tur sadraudzējos ar lieliskām meitenēm – Rasmu Jātnieci, Skaidrīti Bergmani u.c. Mēs daudz lasījām, pārrunājām, rakstījām dzejoļus; lasījām viena otrai priekšā. Bieži gāju uz Daugavas malu (toreiz tā izskatījās pavisam citādi – plaša, vietām apaugusi krūmiem un kokiem), ilgi sēdēju uz takas, sapņoju par dzīvi un sacerēju arī dzejoļus. Par krastu mīlēšanu mani dažkārt apcēla zēni, bet viņi jau nebija ļauni. Daži bija pat labi draugi – kā Juris Večens, ar kuru kopā domājām, kā gāzt padomju varu un Latviju darīt brīvu. Braucām pat uz Rīgu, lai izietu plašākos ūdeņos, bet noteiktajā vietā mūs neviens nesagaidīja. Acīm redzot, baidījās vai negribēja, lai mēs tiekam sodīti ar Sibīriju.
Vēl šodien labprāt atceros savus skolas biedrus – neatceros, ka kāds man būtu darījis ko ļaunu. Atceros savus skolotājus – abus Grīvniekus, Niedrīti, Borisjonoku u.c.
Visciešākās atmiņas mani saista ar skolotāju Grīvnieci – man šķiet, mēs mīlējām viena otru. Varbūt tas bija tādēļ, ka viņa bija literatūras skolotāja. Atceros padomju gados pirmajā vietā bija vecā krievu literatūra, tad daži latviešu un ārzemju autori.
Atzīstos – vecā krievu literatūra ir lieliska – Tolstojs ar saviem milzu romāniem, Turgeņevs, Puškins, Ļermontovs u.c. Cik iespējams, es visas viņu grāmatas izlasīju. Mana pirmā mīlestība bija Tolstoja Bolkonskis.
Varbūt citiem klases biedriem tie nepatika, varbūt nebija vēlēšanās, bet pienāca laiks, kad Grīvniece ienāca klasē, apsēdās, un viņas vietu klases priekšā ieņēmu es. Pakāpeniski es izstāstīju visu vaja-dzīgo grāmatu saturu.
Rīkojām arī autoru vakarus. Es izvēlējos Ļermontova “Dēmonu”, iemācījos no galvas, nodzēsu gaismu un uzsāku “Pār grēku zemi dēmons laidās…” Nākamajā dienā skolas biedri ar mani gandrīz nesarunājās, un, ja kaut ko teica, tad teica, ka bijuši ļoti pārbijušies. Ar laiku šis šausmu darbs piemirsās un bija atkal labi.
Uz kultūras nama skatuves uzvedām arī nelielas ludziņas. Reiz es spēlēju Čehova “Atraitnē” iemīlējušos pavecāku sievieti. Mans mīlas objekts bija zēns no jaunākajām klasēm. Kad ludziņa iet uz beigām un es cenšos, cik spēju, tad ieraugu, ka mans mīlas objekts nejauki smīn un skatās uz mani. Tas nu bija par daudz – aiz skatuves viņš saņēma pļauku.
Kādu dienu aprunājos ar Grīvnieci, ka gribu 9. un 10. klasi beigt vienā gadā. Viņa piekrita. Jau 9. klases laikā literatūrā es izņēmu cauri visus 10. klases darbus. Tāpat nokārtoju ķīmiju, fi ziku u.c. Palika matemātika. To mācījos pie skolotājas (uzvārdu neatceros) vasarā un augustā kopā ar citiem matemātiku nenokārtojušajiem skolēniem liku eksāmenu. Viss kārtībā.
1955. gadā 11. klase pabeigta. Skolotāja Grīvniece palūdza savu vīru mūs abas izvizināt laivā pa Daugavu. Šo braucienu es atcerēšos visu mūžu – mēs braucām un sapņojām. Kaut kas tāds cilvēkam notiek tikai reizi dzīvē.
Tanī pašā gadā iestājos LVU Bioloģijas fakultātē cilvēka un dzīvnieku fi zioloģijas specialitātē un beidzu to 1960. gadā.
Pēc LVU beigšanas divus gadus nostrādāju Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā par fi zioloģijas pasniedzēju. Trīs gadus vēlāk aizstāvēju disertāciju un ieguvu grādu. Tad sāku strādāt ZA Koksnes ķīmijas institūtā kopā ar brīnišķīgi jauko un sirsnīgo kolektīvu – mēs tiekamies arī vēl tagad. Zinātnē lielākā veiksme man bija toreiz populāro prolongēto anestēzijas līdzekļu likvidācija.
Jaunības gados pēc ziemas un pavasara darbiem institūtā pienā-ca mans divu mēnešu atvaļinājums, kuru izmantoju, pceļojot PSRS ievērojamākos kalnus – Rietumu un Centrālais Kaukāzs, Sajāni, Urā-li, Tjanšans, Karpatu un Fānu kalni (Pamira priekškalnes). Šī daļa no manas dzīves skaistākā laika atspoguļota arī grāmatā “Kad kalni runā”(Valters un Rapa, 2016).
Bez brīnumainajām ainavām manī mājo vēl viena mīlestība – mī-lestība uz dzīvniekiem, it sevišķi suņiem. Viņi ir tik līdzīgi cilvēkam, ka droši varu teikt – suņi ir mani vislabākie draugi. Viņu labā esmu centusies izdarīt visu, kas iespējams. Tas atspoguļojas manās trīs grāmatās – “Paskaties man acīs” (2014), “Lūdzu, palīdzi man” (2004), “Bratan, mans mīļais” (2013).
Nemanot pienāca pensijas gadi, un es sāku domāt – vai neatgriezties dzimtenē. Visas apzinīgās dzīves laikā esmu rakstījusi gan prozu, gan dzeju – un viss tas tika sakrauts kaudzē. Bija pienācis laiks, kad abi dēli man teica: “Tagad tu varēsi arī izdot grāmatas!”
Atgriezos Pļaviņās sava tēva mājās un sāku izpakot kastes. 2002. gadā Valtera un Rapas izdevniecība laida klajā manu pirmo grāmatu – dzeju prozā “Tu esi gaisma”. Šobrīd ir izdotas 9 grāmatas. Vai būs vēl – nezinu, jo grāmatu izdošana prasa lielāku naudu, nekā pensionārs var atļauties.