Paviu novada imnzija - skolas ka

Pļaviņu novada ģimnāzija

skola, kurā dators ir tavs draugs

Paviu novada imnzija - logo

2009. gada absolvente Anete Lasmane

Anete_Lasmane_un_direktors_Vladimirs_Samohins

Ir 1997. gada 1. septembris – satraucoša diena. Pirmo reizi… pirmo reizi es kā skolniece došos uz skolu. Satraukums un reizē prieks, beidzot, beidzot skolas laiks ir klāt! Kā šodien atceros, ka diena bija saulaina un skaista. Man mugurā bija balts mežģīņu kostīms un kājās skaistas sarkanas kurpītes.

Šī ir īpaša diena, šodien pirmo reizi es satikšu savus klasesbied rus, savu pirmo skolotāju – Ilonu Lazdu. Klase mums atradās pirmajā stāvā. Arī šobrīd nekas nav mainījies, klase atrodas turpat un turpat ir arī mana pirmā, smaidošā skolotāja Ilona. Ienākot klasē, viņa visus sagaidīja ar smaidu, līdz ar to satraukums nedaudz mazinājās. Pirmajās dienās mēs iepazinām skolu, uzzinājām, kā sauc mūsu klasesbiedrus un daudz ko citu. Šis laiks pagāja ātri un jauki. Skaisti burti, glītas burtnīcas un galvenais – ātri un pareizi lasīt. Mums bija lasīšana uz laiku. Bija interesanti uzzināt, kurš lasa visātrāk. Kurš? Neatceros, bet man patika.

Pamatskola. Nu jau pirmie septembri vairs nebija tik bailīgi un satraukuma pilni. Klasesbiedri jau bija iepazīti, atrasti draugi un arī citu priekšmetu skolotājus iepazinu arvien vairāk. Pamatskolas laiks bija interesants, skumjš un satraucošs. Interesantākās, ko atceros, bija vācu valodas stundas, tajās bija interesanti, jo satiku paralēlklases “vāciešus”, īpaši patika pļāpāt ar Jurģi un Aleksandru, vienmēr bija daudz ko pārrunāt, apspriest un diemžēl vācu valoda ne vienmēr bija prātā. Šeit es iepazinu arī savu labāko draudzeni Renāti! Paldies Līgai no c klases, kas mums vienmēr izpalīdzēja, kad kaut ko nezinājām, un skolotājai Ritai, kas mūs “pacieta”.

Pirmā reize… šis ir laiks, kad pirmo reizi vajadzēja izdarīt izvēli turpināt mācības vidusskolā vai doties mācīties citur. Protams, izvēle bija vienkārša – palikt tepat pie saviem draugiem, mājās un pie ļoti labiem, profesionāliem pedagogiem.

Vidusskolas laiks bija visinteresantākais, atkal bija jauni klasesbiedri no paralēlklasēm, kurus nācās iepazīt tuvāk, kaut gan daļa bija jau sen zināmi. Šis laiks bija arī ar interesantiem pasākumiem piepildīts: erudītu konkursiem, “Popielām”, klases vakariem un diskotēkām, kuras rīkoja vecāko klašu skolēniem. Milzīgs prieks, ka kādreiz visu mēs, skolēni, varējām izdarīt paši, bija nepieciešams tikai pieaugušo (skolotāju) atbalsts un līdzdalība. Paldies, ka jūs mums uzticējāties, un mēs savukārt zinājām, ka, ja jūs uzticaties, mēs visu izdarīsim, kā nākas – nepievilsim! Vēl vidusskolas laiks bija svarīgs ar to, ka bija apzinīgi jāmācās, jo vidusskolas beigās bija jākārto valsts centralizētie eksāmeni, kuru rezultāts bija svarīgs, lai iestātos sevis izvēlētajā augstskolā.

Jau no pamatskolas laika klases audzinātāja bija Velta Rulle, kas mūs audzināja līdz pat vidusskolas izlaidumam. Skolotāja Velta mums mācīja arī latviešu valodu un literatūru. Vislabāk atmiņā ar skolotāju Veltu palikuši pirmie septembri, kad Jūs, skolotāj, mūs cienājāt ar rupjmaizi un medu, dodot spēku visam gadam. Paldies, ka Jūs mūs atbalstījāt, palīdzējāt grūtos brīžos, interesējāties, kā mums klājas, un mudinājāt vienmēr visu pabeigt līdz galam rūpīgi un kārtīgi!

Vienmēr ir milzīgs prieks arī pēc skolas beigšanas satikt daļu klasesbiedru ik gadu februārī, Žetona vakaros, uzzināt, kas viņiem mainījies, kas jauns, atcerēties interesantākos atgadījumus no skolas laika u.tml.

Mīļš paldies visiem maniem skolotājiem, kuri bija lieliski savas jomas profesionāļi, izpalīdzīgi un atsaucīgi cilvēki, kā arī labi draugi. Uzskatu, ka man bija paveicies ar visiem skolotājiem, kas bija manā skolas dzīvē. Laikam īpašs paldies jāsaka savai pirmajai skolotājai Ilonai, kuras ieaudzinātā stingrība un kārtība palīdzēja visu skolas laiku. Šīs īpašības šobrīd mēģinu ieaudzināt savos audzēkņos.

Tā kā arī es šobrīd esmu skolotāja, tad par šo izvēli laikam jāsaka liels paldies manai mammai, skolotājai, kura iemācīja cieņu pret šo profesiju, mīlestību pret skolotāja darbu, atbildības sajūtu un radošu pieeju jebkurai situācijai.

Varu teikt tikai vienu, ka skolas nosaukums vai tās atrašanās vieta nenosaka to, cik talantīgs, bagāts būsi vai kur strādāsi, – tā ir tava izvēle. Viss atkarīgs no tevis paša, – cik darba, mīlestības, spēka ieguldīsi sevis pašpilnveides procesā, cik reizes spēsi pēc kritiena piecelties, tik labs arī tu būsi! Ceru, ka arī es spēšu iedvesmot savus audzēkņus tikpat ļoti, kā to izdarīja man mūžam visskaistākā skola pasaulē – skola Pļaviņās, Daugavas krastā, – un mani skolotāji! Paldies Jums visiem!!!