Paviu novada imnzija - skolas ka

Pļaviņu novada ģimnāzija

skola, kurā dators ir tavs draugs

Paviu novada imnzija - logo

1962. gada absolvente Aija Stučka (Skolniece)

77Mēs – 2. pasaules kara beigu laika bērni (dzim. 1943. – 1945. g.) – vidusskolā mācīties sākām kā 8. klases skolēni. Bija trīs paralēlklases, no kurām 10. klasē izveidojās divas lielas klases. Atestātu par vidējo izglītību 1962. gada jūnijā saņēmām 28 meitenes un 18 puiši.

Man katrā klasē bija cits audzinātājs: jaunā krievu valodas skolotāja Silvija Palcmane 8. klases sākumā, vācu valodas skolotāja Zigrīda Celmiņa (8. un 9. kl.), dzimtās valodas pasniedzēja Apolonija Grīvniece (10. kl.) un pēdējā gadā fi zikas skolotājs Ilmārs Niedrītis.

Mācību stundas notika otrajā maiņā arī sestdienās. Vienīgais ārpusstundu pasākums – pārgājiens “Pretim zelta rudenim” notika 8. klasē audzinātājas S. Palcmanes vadībā. Gājām pa Daugavas kreiso krastu līdz Koknesei. Tur atkal pārcēlāmies pār Daugavu, lai steigtos uz vilcienu un nokļūtu atpakaļ Pļaviņās.

Tā diemžēl bija vienīgā reize, kad pirms applūdināšanas biju Koknesē (paldies skolotājai Palcmanei). Pašlaik Koknese ar atlikušo skaistumu jau 43. gadu ir mana dzīves vieta. Līdz 2005. gadam I. Gaiša vārdā nosauktajā vidusskolā mācīju matemātiku 5. līdz 12. klasēs un visus gadus arī biju audzinātāja.

Interesanta sagadīšanās – obligāto mēnesi ražas novākšanā 9. klasē strādājām Kokneses tuvumā, tagadējā SIA “Bormaņi” teritorijā. Tur mūs nogādāja ar kravas mašīnu, lai visu nedēļu mūsu mājvieta būtu kāda bez īpašnieka palikusi māja.

66Mācību stundas nenotika arī dažas dienas pavasarī, kad pēc noteikta grafi ka bija jāstrādā skolas palīgsaimniecībā, jo bija “jāapgūst”, t.s., ražošanas pamati. Atceros, kā lasījām no lauka akmeņus un kaisījām ar rokām minerālmēslus. Obligāts pasākums bija arī GDA normu kārtošana – kā apliecinājums par fizisko sagatavotību. Bez minimālo prasību izpildes arī peldēšanā nebija iespējams saņemt atestātu par vidējo izglītību. Lai šo minimumu izpildītu augstlēkšanā, trenējoties biju pārcentusies. Rezultātā labā ceļgala saites sastiepums, un sekas tika novērstas tikai ar operāciju 2005. gadā. Visprasīgākais no visiem fizkultūras skolotājiem bija Arturs Grīvnieks. Viņa metodes dažreiz bija pat drakoniskas. Ja kāda no meitenēm nebija sagatavojusies slēpošanas stundai (kaut ar attaisnojošu iemeslu), tāpat virsdrēbēs un ar ielas apaviem vajadzēja spēt uzskriet piekalnītē, kur pārējie veica nobraucienus. Tādā veidā guvu rūdījumu, lai augstskolā iejūtīgāku treneru vadībā sasniegtu 1. sporta klasei atbilstošus rezultātus, iekļūtu DPI izlasē un veiktu attiecīgās distances republikas sacensībās.

11Arī mūzikas skolotāja Mežuļa prasīgums izraisīja ne tās pozitīvākās emocijas. Lai kora skanējums Republikas Dziesmu svētkos būtu perfekts, viņš gāja gar rindām un ieklausījās, vai visi dzied pietiekami “tīri”. Viena no kora dalībniecēm, kurai nebija lemts dziedāt kopkorī uz lielās estrādes, biju arī es. Vēlākajos dzīves gados tur pozitīvās emocijas baudīju divas reizes, – būdama studente un 1980. gadā kā Kokneses jauktā kora dalībniece. Trešo iespēju neizmantoju, jo meita Līga un dēls Jānis, kas bija iesaistījušies vietējā jauniešu korī un bija izcīnījuši tiesības piedalīties lielajos svētkos, izmantoja iespēju kaut reizi mūžā izbaudīt tās lieliskās sajūtas. Viss iepriekš aprakstītais saistās ar ārpusstundu nodarbībām un vēlākajiem vaļaspriekiem.

44Tagad jāizstāsta, kāpēc kļuvu par matemātikas skolotāju. Kopš 6. klases līdz 10. klasei šo priekšmetu man mācījuši sava darba entuziasti skolotāji vīrieši. Gostiņu 7 gadīgajā skolā skolotājs Prūsis, tad jaunais, tikko darba gaitas uzsākušais Jāzeps Dauksts, bet vidusskolā savās prasībās ļoti stingrais Antons Borisjonoks. Visi minētie skolotāji centās panākt, lai skolēni izprastu tematu pēc būtības (tagad teiksim – būtu kompetenti). Skolotājs Prūsis mūs pat kaitināja ar jautājumu: ”Ko tu tur nesaproti?” Tas visbiežāk izskanēja, kad, dzīvojot internātā, traucējām viņu, lai varētu pareizi izpildīt mājas darbus. Skolotājs J. Dauksts jauno vielu skaidroja ar frontālo metodi, uzturot kontaktu ar skolēniem, tā panākot neatslābstošu uzmanību. Atceros, ka tad man ļoti saistoša šķita ģeometrija ar teorēmu pierādījumiem, kurus es apguvu jau pirms skolotājs bija uzdevis. Visas stundas garumā uzmanību prata piesaistīt arī skolotājs Borisjonoks, izmantojot jautājumu un atbilžu metodi. Tā, manuprāt, tika attīstīta mūsu loģiskā domāšana. Lai sekmīgi uzrakstītu kontroldarbu, bija jāatrisina vismaz 10 norādītie uzdevumi no uzdevumu krājuma. Tie tika uzdoti savlaicīgi, lai līdz kontroldarbam varētu nesaprotamo noskaidrot. Varēja konsultēties pie skolotāja vai kāda no klases biedriem. Atceros, ka bieži starpbrīži pirms kontroldarba man pagāja, skaidrojot citiem. Tā es kļuvu arvien kompetentāka matemātikā un sapratu, ka varu citiem izskaidrot līdz galam neizprasto tematu. Tas arī nostiprināja manu pārliecību kļūt par matemātikas skolotāju. Tā nemainījās arī pēc skolotājas Z. Celmiņas ierašanās mājās, lai pārliecinātu mani un vecākus, ka man jāstudē vācu valoda, jo arī tā man nesagādāja grūtības. Liktenis bija lēmis šo ceļu iet meitai, kura vidusskolas laikā izcīnīja godalgotas vietas vācu valodas republikas olimpiādēs. Viņa, studējot svešvalodu fakultātē, perfekti apguva vācu valodu, iegūstot arī maģistra grādu. Pašlaik tas viņai noder saziņai, veicot darba pienākumus tālajā Minhenē, kā arī palīdz meitas izglītošanā ģimnāzijā. Nevaru nepieminēt arī skolotāja I. Niedrīša centienus pēc iespējas vairāk noslogot un attīstīt mūsu prātus. Arī tad regulāri notika rajona mācību priekšmetu olimpiādes. Vienā no fi zikas olimpiādēm skolas komandas sastāvā biju arī es. Pārāk nopietni nebiju gatavojusies iepriekš (iespējams, kāds no potenciālajiem dalībniekiem nevarēja piedalīties). Šī pieredze noderēja, studējot Daugavpils Pedagoģiskā institūta Fizikas un matemātikas fakultātē un mācot fi ziku Ļaudonas vidusskolā 8., 9. klasēs. Kad mācījos Pļaviņu 1. vidusskolā (bija arī 2. vidusskola, kurā mācījās krievu tautības bērni), rajona centrs bija Jēkabpils, kur notika iepriekš minētā olimpiāde un visas rajona mēroga sacensības, arī divu dienu sacensības šahā.

33Vēl tagad nesaprotu, kā skolotāja Grīvniece – labākā šahiste daudzu gadu garumā – bija iedomājusies iekļaut mani komandā kopā ar klases biedriem J. Kozlovski, L. Kalniņu (vēlāk Pļaviņu vidusskolas direktoru), Mārīti Štrāli u. c. Skolotājas A. Grīvnieces daudzpusīgās izpausmes ir īpašas uzmanības vērtas. Ievērības cienīgs ir viņas izveidotais literārais žurnāls, ar kura palīdzību tika veicināta ievirze rakstniecībā. Viena no žurnāla sadaļām bija dažādi nostāsti par tuvākās apkārtnes vietām. Atceros, ka es uzrakstīju par, t.s., Mēra kapiem, kuri atradās netālu no mana tēva mājām un par kuriem viņš kaut ko varēja pastāstīt. Skolotājai Grīvniecei dažreiz labpatika aicināt kādu no klases lasīt visiem priekšā kādu savu sacerējumu. Vēl tagad ir tāda kā neērtības sajūta, jo man bija jālasa mans “gara ražojums” par A. Upīša darbu “Spartaks”. Darbs bija augstu novērtēts, kaut gan manu personīgo spriedumu tur bija maz (vairāk atsauces uz literatūras hrestomātijā izlasīto), jo pašu darbu neatceros, ka būtu lasījusi. “Zaļo zemi” gan izlasīju, kā arī lielu daļu pārējās, t.s., obligātās literatūras. Ievirzi rakstniecībā nedaudz deva arī iespēja veidot skolas sienas avīzi. Katrai vidusskolas klasei bija jānoformē rekreācijas telpā pie sienas izvietojams uz skaidu plāksnes aiz stikla izveidots tematisks izdevums. Atceros, ka 11. klasē par godu Preses dienai to uzticēja man. Bija jāpadomā gan par saturu, gan formu. Veikums tika atzinīgi novērtēts ar klases audzinātāja I. Niedrīša ierakstītu pateicību dienasgrāmatā.

22Skolas gados es par žurnālistiku netiku domājusi, bet pēc vairākiem skolā nostrādātiem gadiem šī profesija sāka šķist vilinoša. Uzreiz pēc vidusskolas beigšanas to izvēlējās Anastasija Brice, kas daudzus gadus bija žurnāla “Skola un Ģimene” redaktore. Kā zināms, skolotājiem atmiņā paliekot grūtāk audzināmie skolēni. Nezinu, kā citiem, bet man – savās prasībās stingrākie skolotāji. Viena no tādām bija arī krievu valodas skolotāja Raisa Samoilova, ar kuru vēlāk tikos, studējot Daugavpilī, jo viņas darbavieta toreiz bija DPI. Ar šo augstskolu viņai bija sadarbība, jo skolā regulāri praktizējās topošās krievu valodas skolotājas, apgūstot arī iemaņas klases audzināšanā. Iespējams, ka R. Samoilova bija DPI absolvente un tika uzaicināta strādāt par pasniedzēju. Arī man pēc pāris nostrādātiem gadiem Ļaudonas vidusskolā bija piedāvājums lasīt lekcijas matemātiskajā analīzē. Ģimenes stāvokļa dēļ šo iespēju neizmantoju un to nenožēloju. Lai gan krievu valodā manas zināšanas un prasmes tika novērtētas ar “4” (viens no trim vērtējumiem, mazāks par “5”), augstskolā krievu valodas nodarbības nebija obligāti jāapmeklē. Toreiz (1962. – 1967. g.) Daugavpilī to iznāca ļoti daudz pielietot praktiski un šīs prasmes nostiprināt (pretstatā vācu valodas prasmēm, kas pašlaik ļoti noderētu, ceļojot pa Vāciju un saziņai ar meitas ģimeni).

88Atmiņu apraksts nebūtu pilnīgs, ja nepieminētu skolas izlaidumu, ko svinējām līdz otrās dienas vakaram, piedaloties arī klases audzinātājam. Pēc dažām aktivitātēm skolā sekoja kinoizrādes apmeklējums, gājiens uz Oliņkalnu un atmiņu ugunskurs šajā unikālajā vietā. Paldies Pļaviņu 1. vidusskolai un tā laika skolotājiem saka Aija Stučka (tagad Skolniece) – 1962. gada absolvente, kas pāris gadus vēlāk kādā no skolas Žetonu vakariem saņēma savlaicīgi nepasniegto Sudraba medaļu. Šis apbalvojums pienācās vēl trim mūsu izlaiduma absolventiem – Martai Preisai, Jānim Ķirsonam un Jānim Kaminskim. Uz iepriekšminēto Žetonu vakaru ierados kopā ar māsu Viju – 1964. gada absolventi. Ar viņu reizē vidusskolu beidza mūsu māsīca Ruta Stučka (tagad Bērziņa), bet 1969. gadā jaunuzceltās skolas 1. izlaidumā atestātu saņēma viņas māsa Mārīte (tagad Zeltiņa). Viņa atceras, kā uz jauno skolu tika pārvietots inventārs un mācību līdzekļi, lai oktobrī uzsāktu mācību darbu. Visos laikos Pļaviņu vidusskola (pašlaik ģimnāzija), manuprāt, izcēlusies ar radošumu un entuziasmu visās jomās. Tas panākts, pateicoties skolotājiem, kas apzinās savu misiju un pilda to pēc labākās sirdsapziņas. Skolas gadu atmiņu vācelīti pārcilāt man bija lemts, pateicoties laimīgai nejaušībai, kas saveda kopā m ūs, vienas skolas dažādu gadu absolventes, kas ļāva tikties ar enerģisko dzimtās valodas skolotāju A. Lasmani.